Daudz cilvēkiem neredzama darba

Pastāstiet par tām jomām, ko ikdienā cilvēks parasti neredz!

Kristaps Dambergs (K. D.): – Mūsu darbs cilvēkiem ne vienmēr ir redzams. Taču, lai pašvaldības darbinieks varētu sākt darbu – ielogoties datorā, zvanīt pa IP telefonu, saņemt e-pastu un izmantot informācijas sistēmas –, aiz visa tā ir mūsu darbs, ko galalietotāji ikdienā nepamana. Apkalpojam 12 pašvaldības iestādes un 17 izglītības iestādes, arī pašvaldības kapitālsabiedrībām nodrošinām dažādus pakalpojumus. Kopumā tie ir ap 1700 darbinieku, vairāk nekā 3000 datoru, vairāk nekā 600 IP telefonu un bezvadu interneta tīkls ar vairāk nekā 700 piekļuves punktiem. Būtiski pieaudzis videonovērošanas apjoms. To visu apkalpojam centralizēti. Mūsu komanda nav liela, bet cenšamies strādāt efektīvi.

Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, mākslīgā intelekta straujo attīstību, arī Nacionālās kiberdrošības likumu un Ministru kabineta noteikumus par minimālajām kiberdrošības prasībām, darba kļūst arvien vairāk un tuvākajā laikā tā apjoms noteikti nesamazināsies.

Cik liels ir bijis attīstības lēciens no 2000. gada, kad sāka īstenot e-Ventspils projektu, tapa pirmais Ventspils portāls un pakalpojumu apraksti?

Elīna Kroņkalne (E. K.): – Patiesībā, ja tā padomā un atskatās uz to, kas 2000. gadā tika paveikts projektā e-Ventspils – visu pašvaldības sniegto pakalpojumu apraksti, milzīgā, teju galda izmēra informācijas sistēmu shēma, kurā bija attēlots, kā dati, starp kurām sistēmā un kādā apjomā tiek nodoti, cik daudz un kādas sistēmas pašvaldībā tiek izmantotas –, man šķiet, ka pats pamats nemaz tik būtiski nav mainījies. Protams, tehnoloģijas un rīki, ar ko strādājam, šo gadu laikā ir ievērojami attīstījušies un mainījušies.

K. D.: – Tomēr tas viss ikdienā ir jāuztur. Cik vien iespējams, izmantojam atvērtā pirmkoda risinājumus, par kuriem nav jāmaksā licences maksa, taču to uzturēšanai ir vajadzīga kompetence un vairāk cilvēkresursu. Ja cilvēks izmanto, piemēram, Google vai Microsoft e-pastu, – viņš vienkārši ielogojas un viss darbojas. To, kas notiek aizkulisēs, neviens neredz – ir jānodrošina elektroapgāde, fiziskie serveri, virtuālās mašīnas un daudzas citas sistēmas. Un tas viss ir pastāvīgi jāatjaunina.

E. K.: – Galalietotājiem sanāk arvien brīvākas rokas, ir brīvi pieejams internets, mākslīgais intelekts. Kad cilvēks apsēžas pie datora, viņam visa pasaule ir atvērta, un mums sanāk būt tiem, kas to mēģina nosargāt. Ikdienā lietotājs bieži vien nepadomā, ko atver, kur uzklikšķina, ko pārsūta, ko saņem. Varbūt ir tā sajūta, ka kāds jau no malas pasargās. Tad mums arī sanāk to visu sargāt. Ir bijuši visādi gadījumi, bet kopumā gribētos teikt, ka vairāk vai mazāk ir izdevies situāciju noturēt stabilu. Ļoti daudz ir arī jāmāca darbinieki. Katru gadu pašvaldības darbiniekiem ir obligātas IT drošības apmācības. Ja viņi netiek klātienē, tad skatās apmācību ierakstu, pilda testus, mēs atgādinām, atgādinām, atgādinām.

Cik apzinīgi cilvēki nāk uz šīm mācībām, un kāds ir darbinieku sagatavotības līmenis?

E. K.: – Ir gadījies, ka sēžam apmācībās un pasniedzējs tikko ir skaidrojis dažādus kiberdrošības apdraudējumus, piemēram, pikšķerēšanu un vikšķerēšanu e-pastos. Tad viņš rāda piemēru un jautā – kas te ir nepareizi? Un aizmugurē sēdošie cilvēki nosauc tieši to rīcību, par ko tikko tika brīdināti. Tad es domāju – es pat nezinu, ar kādiem rīkiem viņus var apmācīt? Acīmredzot atliek vien turpināt mācīt, skaidrot, rādīt piemērus, un galvenais, lai tas kaitējums nav tik liels, ka sekas kļūst jau daudz plašākas un globālākas.

Krāpnieki jau arī kļūst gudrāki. Man ik pa brīdim kāds kolēģis pārsūta e-pastu, ko it kā es esmu viņam uzrakstījusi. Piemēram – Vai tu vari man pārskaitīt 30 tūkstošus? Mums vienam projektam vajag. Ja sākumā diezgan ātri varēja saprast, ka tā nav Elīna, tad tagad jau šie e-pasti kļūst arvien pārliecinošāki. Krāpnieki arī mācās un pilnveido savas metodes. Arī grāmatveži saņem arvien ticamākus e-pastus ar lūgumiem veikt pārskaitījumus. Mēs, protams, varam par šiem gadījumiem pasmieties, bet es vienmēr nodomāju – cik labi, ka tā naudas pārskaitīšana pie mums nav tik vienkārša, process ir pietiekami garš un ietver vairākus kontroles posmus, kas šādās situācijās patiesībā ir ļoti svarīgi.

K. D.: – Te jāpiemin divas lietas. Pirmkārt, mākslīgā intelekta dēļ krāpnieku vēstulēs tikpat kā vairs nav kļūdu, tāpēc tagad drīzāk ir otrādi – ja vēstulē ir kļūdas, to, visticamāk, ir rakstījis cilvēks. Otrkārt, e-pasti, kas nonāk līdz lietotājiem, jau ir pārbaudīti vairākos līmeņos, tāpēc tie parasti nav tehniski bīstami. Taču, ja kāds, piemēram, Google servisā, izveido jaunu e-pasta kontu un izsūta vēstuli, kurā ir tikai krāpniecisks teksts bez ļaunatūras, pielikumiem un saitēm, to ir grūti atfiltrēt, jo, padarot filtrus stingrākus, var tikt bloķēti arī vajadzīgi e-pasti. Lietotājs neredz, cik e-pastu viņš nesaņem, jo tie tiek bloķēti. Viņš redz tikai tos, kas tiek cauri.

Cik ir šādu sūtījumu, ko izķerat?

K. D.: – Tie ir desmitiem tūkstoši mēnesī. Lielākā daļa uzbrukumu šobrīd tiek veikta ar automatizētiem rīkiem. Tie ir masveida un bieži nav vērsti pret konkrētu adresātu.

Pilsētā ir plašs bezvadu interneta tīkls, ko ikviens ventspilnieks vai tūrists var brīvi izmantot. Vai tas arī nerada apdraudējumu?

K. D.: – Pirmkārt, bezvadu tīkla darbībai pilsētā ir vajadzīgs optiskais datu pārraides tīkls. Ventspilī tāds ir, tas aptver abus Ventas krastus, un tam ir pieslēgtas visas pašvaldības iestādes. Tur, kur tas ir iespējams, nodrošinām arī bezvadu tīklu, īpaši vietās, kur ir daudz apmeklētāju. Piekļuves punktu karte ir publiski pieejama. Noslogotākajās stundās tīklam vienlaikus ir pieslēgušās apmēram divarpus tūkstoši ierīču.

Publiskais tīkls ir pilnībā nodalīts no pašvaldības iekšējā tīkla. Tam bez paroles var pieslēgties jebkurš, tāpēc tas nav paredzēts darbam ar sensitīvu informāciju. Ja lietotājs strādā ar personas datiem vai kārto darba lietas, jāizmanto virtuālā privātā tīkla (VPN) savienojums. Darbinieki to zina un izmanto, jo no publiskā tīkla iekšējie resursi tehniski nav pieejami.

Vai bezvadu tīkls pietiekami pārklāj pilsētas teritoriju?

E. K.: – Pēdējos gados neviens nav rosinājis tīklu paplašināt. Vienlaikus mēs pakāpeniski mainām antenas, un jaunās antenas kļūst arvien jaudīgākas un nodrošina stabilāku savienojumu. Tā kā pašvaldības iestādes ir samērā vienmērīgi izvietotas visā pilsētā, uzstādot antenas pie tām, mums lielā mērā ir izdevies nodrošināt tīkla pārklājumu visā pilsētā. Ņemot vērā arī videonovērošanas vajadzības, kur vien iespējams, cenšamies izmantot vadu savienojumus, jo tomēr ir stabilāki un uzticamāki. Taču vietās, kur tas nav iespējams un nav lietderīgi, mēs izmantojam bezvadu risinājumus, tostarp arī videonovērošanai.

Vai esam gatavi ārkārtas situācijām? Vai ir kādi rezerves risinājumi, lai cilvēki var sazināties? Jo cilvēks šobrīd tendēts pirmām kārtām meklēt informāciju internetā, un, ja nav interneta, viņš to nevar atrast.

K. D.: – Kā jau minēju, pilsētas optiskais datu pārraides tīkls savieno visas pašvaldības iestādes. Tajā ir vairāk nekā 300 pārvaldāmu komutatoru, un tīkls ir veidots līdzīgi kā interneta pakalpojuma sniedzējiem. Mums ir vairāki neatkarīgi interneta pieslēgumi – ja viens pārtrauc darboties, sistēma automātiski pārslēdzas uz citu un lietotāji to praktiski nepamana. Tas attiecas gan uz pašvaldības darbiniekiem, gan uz publiskā bezvadu tīkla lietotājiem.

Labs piemērs bija ar brīdis, kad jūrā tika pārrauts optiskais kabelis. Ir bijuši arī gadījumi, kad būvdarbu laikā tiek sabojāts kāds no mūsu pieslēgumiem. Tādās situācijās uz laiku tiek izmantots rezerves savienojums, un lietotāji to pat nepamana.

Jums droši vien ir ģeneratoru sistēma, lai nodrošinātu to, ka serveri strādā?

K. D.: – Jā, vietās, kur atrodas mūsu galvenā aparatūra, ir gan dublēti nepārtrauktās barošanas avoti, gan dīzeļģeneratori. Nodrošināt dīzeļģeneratoru katrā pašvaldības iestādē nav iespējams, un tas arī nebūtu lietderīgi. Iestādēs nodrošinām nepārtrauktās barošanas avotus un mūsu iekārtu pieejamību. Protams, tas neizslēdz iespēju, ka kāda no iekārtām aiz šīm galvenajām var iziet no ierindas. Pie tā strādājam ikdienā, lai sistēmā nebūtu tā sauktās viena punkta atteices (single point of failure*).

Tātad, ja gadījumā nestrādā mobilā operatora sakari un internets, jāmeklē tuvākais pilsētas bezvadu interneta tīkla punkts un tam jāpieslēdzas, lai saprastu, kas notiek?

K. D.: – Mobilo sakaru operatori bieži izmanto kopīgu infrastruktūru, tāpēc, ja pēc vētras nav elektrības, problēma skar ne tikai vienu operatoru, bet arī pārējos.

E. K.: – Zinu, ka pēc nesenās vētras vairākiem cilvēkiem tieši brīvpieejas bezvadu tīkls parādījās pirmais un mobilie dati tikai pēc tam. Šādās situācijās tā ir iespēja vismaz pieslēgties internetam un uzzināt, kas notiek, nepieciešamības gadījumā arī sazināties ar citiem, izmantojot dažādas saziņas lietotnes. Šādas vētras arī daudz ko iemāca. Mēs arī esam iegādājušies vēl papildu aprīkojumu, lai nodrošinātu interneta pieslēgumu arī ārkārtas situācijās. Tagad mūsu rīcībā ir arī satelītsakaru pieslēgums, kas paredzēts tieši krīzes apstākļiem. Ja viens pieslēgums pārtrūkst un pēc tam arī otrs, tad nu mums ir vēl trešais variants.

Kur būtu tā primārā vieta, kur cilvēkam šādās situācijās meklēt aktuālo informāciju? Vai Ventspils portāls?

E. K.: – Ja rastos šāda krīzes situācija, galvenie informācijas kanāli noteikti būtu Ventspils portāls un pilsētas sociālie tīkli. Cilvēkiem tas jau ir pierasts – man šķiet, ka mūsdienās mēs arvien biežāk informāciju vispirms meklējam tieši feisbukā. Mūsu loma vairāk ir nodrošināt tehnisko pusi. Savukārt, ja notiktu kāds ārkārtējs incidents IT jomā, mēs noteikti par to informētu arī savos sociālajos tīklos.

Tas viss ir nopietni – milzīgas sistēmas, serveri, kabeļi. Bet tam visam ir vajadzīga nauda. Vai tās pietiek? 

E. K.: – Naudas nekad nepietiek. Mēs varētu balsot, kas mums pašlaik ir kritiskāks – nauda vai cilvēki? Tie abi ir sāpīgi jautājumi. Runājot par cilvēkiem, mums ir bijuši vairāki gadījumi, kad esam izaudzinājuši patiešām labu IT speciālistu un tad viņu nākas palaist uz Rīgu. Protams, mēs saprotam, ka cilvēks profesionāli attīstās, viņam mainās dzīves situācija un viņš dodas tālāk. Taču noturēt šādus speciālistus Ventspilī un konkurēt ar Rīgas atalgojumu mums ir praktiski neiespējami. Turklāt pašvaldībām ir noteikti atalgojuma ierobežojumi, amatu un mēnešalgu grupas, kas mūsu iespējas vēl vairāk sašaurina.

Un, protams, arvien augošās prasības. Kiberdrošības likums un ar to saistītie noteikumi arī rada papildu izaicinājumus – ja iestādē ir noteikta līmeņa informācijas sistēmas, nepieciešams arī atbilstošas kvalifikācijas kiberdrošības speciālists. Taču neviens īsti neņem vērā to, cik Latvijā vispār ir šāda līmeņa speciālistu. Un ja vēl šāds speciālists drīkst strādāt tikai vienā iestādē, nevis vairākās vienlaikus, tad rodas jautājums – cik lielam jābūt atalgojumam, lai šādu speciālistu piesaistītu darbam tikai vienā iestādē? Tas ir sāpīgs jautājums.

Nauda, protams, ir otrs faktors. Tas, ko mēs esam izveidojuši, lielā mērā ir paveikts, pateicoties projektu finansējumam. Mums ik pa brīdim izdodas īstenot kādu apjomīgāku IKT projektu. Lielie komutatori, informācijas sistēmas, datu centra izveide, ģeneratori – ievērojama daļa infrastruktūras iegādāta par projekta līdzekļiem. Apzinoties, ka pēc dažiem gadiem atkal būs jāmaina lielie UPS jeb nepārtrauktās barošanas avoti vai komutatori un šādas investīcijas var sasniegt vairākus simtus tūkstošu eiro, projektu finansējuma pieejamība mums ir ļoti svarīga.

Ja salīdzina to pašu ar VIZIUM ekspozīciju, tad IKT infrastruktūras attīstībai finansējumu piesaistīt ir mazliet vieglāk. Protams, tas nenozīmē, ka pietiek tikai iesniegt projekta pieteikumu un finansējums ir garantēts. Un arī pēc tam priekšā ir apjomīgs darbs – visu nepieciešamo iegādāties, uzstādīt un pēc tam uzturēt. Nepietiek jau tikai nopirkt to dārgo dzelzi – ar to vēl ir jāprot strādāt un jāspēj nodrošināt tā darbību ilgtermiņā.

Droši vien ir vajadzīgs arī pašu līdzfinansējums no pašvaldības?

E. K.: – Jā, mums pašvaldībā ir diezgan skaidri izstrādāta un praksē pārbaudīta sistēma. Kad nākam ar jauna projekta iniciatīvu, uzreiz jādefinē sasniedzamie rādītāji, mērķi, kā arī ieguvumi pašvaldībai un Digitālajam centram. Visam ir jābūt samērīgam. Pašvaldība nodrošina līdzfinansējumu, bieži vien arī palīdz ar priekšfinansējumu, ja projektā tas ir nepieciešams. Bet attiecībā uz lieliem infrastruktūras projektiem nekad nav bijis šaubu par to nepieciešamību. Tas ir jādara, un pašvaldība ir gatava šādus projektus atbalstīt.

Kāds izskatās nākamais Eiropas fondu plānošanas periods?

E. K.: – Šobrīd situācija vēl ir diezgan neskaidra. Mums kā galalietotājiem ne visai patīk iezīmētā tendence, ka nākamajā plānošanas periodā ievērojama daļa finansējuma varētu tikt novirzīta šajā periodā izveidoto sistēmu uzturēšanai. Kā vienmēr, kaut ko izveido, bet par turpmākajām uzturēšanas izmaksām nepadomā. Reizēm dzirdam arī skaistus apgalvojumus, ka aktivitāte neatstās ietekmi uz budžetu. Protams, tā nekad dzīvē nesanāk. Tagad šīs problēmas ir uzkrājušās un sasniegušas ievērojamu apmēru, tāpēc sāk iezīmēties tendence, ka nākamā plānošanas perioda finansējums lielā mērā varētu tikt izmantots jau esošo sistēmu uzturēšanai, nevis jaunu risinājumu attīstībai. Nekas vēl nav lemts, bet šāda pieeja nav laba. Šādā scenārijā attīstībai paliek ļoti maz iespēju. Nezinu, varbūt līdz ar jaunās valdības nākšanu kaut ko izdosies mainīt.

Vai ir kādas ieceres, ko vēl gribētos īstenot?

K. D.: – Ir lietas, ko vēl varam uzlabot. Praktiski visus pakalpojumus, ko valsts piedāvā bez maksas, labprāt izmantojam. Protams, tas prasa ieguldījumu arī no mūsu puses, taču rezultāts ir redzams. Kiberdrošības jomā sadarbojamies ar CERT.LV. Piemēram, izmantojam tā drošības operāciju centra pakalpojumu, kas nodrošina ne tikai tehnisku pārskatu par to, kas notiek mūsu iekārtās, bet arī augsti kvalificētu analītiķu kompetenci. Pašvaldībai pašai uzturēt šādu analītiķu komandu būtu ļoti dārgi. Tāpēc šī sadarbība mums ir īpaši vērtīga. Izmantojam arī citus CERT.LV bezmaksas drošības pakalpojumus. Regulāri skenējam tīklu, lai atklātu ievainojamības, un nesen neatkarīgi eksperti veica arī ielaušanās testus. Kiberdrošība nav tikai paroles un antivīruss. Tā nozīmē arī sakārtotas sistēmas, savlaicīgus atjauninājumus regulāri veiktas drošības procedūras.

E. K.: – Bet tas nekad nebūs gatavs.

K. D.: – Jā, tas ir nepārtraukts process, taču to var pastāvīgi pilnveidot.

E. K.: – Kas attiecas uz Kiberdrošības likuma prasību ieviešanu, vispirms sākām ar pašvaldību – visu to, kas ir mūsu tiešajā atbildības lokā. Pamazām pēc palīdzības sāka vērsties arī atsevišķas pašvaldības kapitālsabiedrības. Arī tas ir milzīgs darbs. Tas nav tā – hop, vienā dienā izdarāms. Tas nozīmē ļoti pamatīgi iedziļināties katras iestādes situācijā, izvērtēt esošos risinājumus, analizēt riskus un nepieciešamos uzlabojumus. Šis darbs joprojām turpinās.

Un vēl ir viss tas, ko darām valsts mērogā. Digitālais centrs uztur arī Valsts un pašvaldību vienoto klientu apkalpošanas centru informācijas sistēmu. Tā ir valsts mērogā nozīmīga sistēma, un mums ir jānodrošina tās nepārtraukta un droša darbība. Pastāvīgi jāuzrauga, lai sistēma atbilstu noteiktajām tehniskajām un drošības prasībām, būtu pieejama lietotājiem un darbotos bez traucējumiem.

K. D.: – Domāju, tas apliecina, ka mūsu pašvaldībā izvēlētā centralizētā pieeja, kurā par visu IKT rūpējas Digitālais centrs, ir pareiza. Ja visu vajadzētu apkalpot decentralizēti, būtu daudz dārgāk un sarežģītāk, un arī rezultāts nebūtu tik labs.

E. K.: – Mēs sākām diezgan savlaicīgi, brīdī, kad nebija nekādas krīzes situācijas. Tāpēc varbūt arī nav tik uzskatāms ekonomiskais ieguvums. Tagad, ja vajadzētu to visu darīt katrā iestādē atsevišķi, tas būtu nereāli.

Vai tas, ka Digitālais centrs piedāvā tehnoloģiju nodarbības bērniem un jauniešiem, nepalīdz jauno IT speciālistu sagatavošanā?  

E. K.: – Ir atsevišķi gadījumi, kuros varam izsekot šai saiknei, – jaunieši, kuri savulaik nāca pie mums uz nodarbībām, tagad ir nonākuši līdz studijām augstskolā un apzināti izvēlējušies IT virzienu. Bet teikt, ka tā notiek masveidā, – droši vien ne. Šobrīd tehnoloģijas ir ļoti integrētas visā, ko darām – ķīmijā, bioloģijā, matemātikā un praktiski jebkurā citā jomā. Tas, ka jaunietis ir apmeklējis digitālo tehnoloģiju pulciņos, vēl nenozīmē, ka noteikti jāizvēlas IT studijas.

Mums ir arī darbinieki, kuri fiziski neatrodas ne Ventspilī, ne pat Latvijā. Viņi dzīvo un strādā no citām Eiropas valstīm, bet mēs esam gatavi pielāgoties šādam darba modelim, lai spētu šos speciālistus noturēt. Šobrīd mums ir divi tādi darbinieki.

K. D.: – Tie ir ļoti spēcīgi speciālisti, kuru pieredzi nevaram aizstāt ar kādu, kurš šajā jomā ir strādājis trīs vai četrus gadus.

E. K.: – Viņiem ir daudzu gadu pieredze, un tieši tāpēc mēs esam gatavi pielāgoties. Mēs saprotam, ka nespējam konkurēt ar Zviedrijas un Šveices algām, bet, ja viņi ir gatavi joprojām ar mums sadarboties, iesaistīties un veltīt savu laiku enerģiju arī mūsu problēmām, kas uz viņu ikdienas profesionālo izaicinājumu fona varbūt šķiet nebūtiskas un nelielas, mēs to ļoti novērtējam. Mēs par tādu digitālo patriotismu varam tikai priecāties.

K. D.: – Turklāt daudzi darbi jāveic ārpus darba laika un brīvdienās. Piemēram, e-pasta sistēmu nevaram atjaunināt darba laikā, jo tad tā nebūtu pieejama lietotājiem

E. K.: – Mūsu IT speciālistiem, kas uztur lielās sistēmas, lielākais darbs bieži vien sākas tad, kad mēs pārējie aizveram datorus.

Vai mākslīgais intelekts palīdz jūsu darbā?

K. D.: – Kā mēdzu teikt – pret mākslīgo intelektu ir jācīnās ar mākslīgo intelektu. Uzbrukumi, kas šobrīd notiek, lielākoties ir automatizēti. Uzbrucējam, kurš izmanto mākslīgo intelektu, vairs nevajag tik plašas zināšanas un tik daudz laika. Lai mums nevajadzētu vairāk darbinieku, meklējam iespējas strādāt produktīvāk. Minimālās kiberdrošības prasības nosaka, ka žurnālfaili jāglabā pietiekami ilgi un plašākā apjomā, nekā daudzi darīja iepriekš. Lai šajā milzīgajā datu apjomā varētu pamanīt neatbilstības, palīdz mākslīgais intelekts. To darām tā, lai dati paliek mūsu kontrolē.

Diemžēl mākslīgais intelekts ir un būs izaicinājums visiem, jo to izmanto arī ļaunprātīgi. Taču mums ir uzdevumi, kuros jāapstrādā ļoti daudz datu un ir vajadzīgs daudz manuāla darba. Tādos gadījumos mākslīgais intelekts ir ļoti noderīgs.