Flautists Tommāso Pratola: «Latvija mani joprojām spēj pārsteigt»

Ar Tommāso sarunājamies nedēļu pirms koncerta. Runājam par skaņdarbu, kas prasa gan izcilu tehnisko meistarību, gan spēju ļauties mūzikas vieglumam, par dzīvi Latvijā un to, kā valsts, par kuru savulaik zinājis pavisam maz, kļuvusi par nozīmīgu viņa profesionālās dzīves daļu.

Tommāso, jūsu rokās ir flauta, bet klausītājiem koncertā būs iespēja iepazīt Žaka Ibēra mūziku. Kā jūs raksturotu šo skaņdarbu cilvēkam, kurš to nekad iepriekš nav dzirdējis?

– Tas ir ļoti spilgts, krāsains un enerģisks skaņdarbs. Man šķiet, ka tajā brīnišķīgi savienojas elegance, rotaļīgums un dziļas emocijas. Flauta brīžiem skan ļoti viegli un gaisīgi, citviet pārsteidz ar savu veiklību un virtuozitāti, bet ir arī liriskas, gandrīz trauslas epizodes. Man patīk, ka flauta šajā koncertā nav tikai solo instruments. Tā veido aizraujošu dialogu ar orķestri. Mūzika ir ļoti dzīva, tajā netrūkst pārsteigumu. Dažbrīd tā pat iegūst mazliet spocīgu noskaņu, tomēr sajūta, ka gaisma noteikti atgriezīsies, nepazūd ne mirkli. Manuprāt, šim skaņdarbam ir ļoti piemērota noskaņa tieši Latvijas rudenim. Dienas kļūst īsākas, arvien agrāk satumst, gaismas ir mazāk, taču saglabājas cerība uz pavasari un gaismu, kas atkal nāks. Šo sajūtu es kaut kādā ziņā saklausu arī Ibēra mūzikā.

Šis koncerts tiek uzskatīts par vienu no tehniski sarežģītākajiem flautas repertuārā. Kas jums pašam tajā sagādā vislielāko izaicinājumu?

– Visu koncertu flauta gandrīz nepārtraukti atrodas kustībā. Ir ļoti ātras, tehniski sarežģītas pasāžas, kurās nepieciešama precizitāte, veiklība un izturība. Taču vienlaikus nedrīkst pazaudēt mūzikas vieglumu un rotaļīgumu. Tas, kas klausītājam var šķist pavisam dabisks un viegls, patiesībā prasa ļoti lielu darbu.

Īpaši interesanti ir tas, ka aiz šī šķietamā viegluma slēpjas sarežģīts muzikālais materiāls. Jāspēj apvienot tehniskā virtuozitāte, elpas kontrole un muzikālā izjūta, turklāt visu laiku jāieklausās orķestrī un jāveido ar to saspēle.

Es pats neesmu spontāns mūziķis. Man patīk pievērst uzmanību detaļām, rūpīgi sagatavoties un panākt, lai viss izklausītos dabiski, nevis iestudēti. Manuprāt, tieši tas ir viens no lielākajiem izaicinājumiem – daudz ieguldīt mēģinājumos un darbā, bet uz skatuves ļaut mūzikai skanēt brīvi.

Jūs jau vairākus gadus esat Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķis. Kas jums šajā sadarbībā ir vissvarīgākais?

– Man tas ir liels pagodinājums. Savu profesionālo karjeru esmu sācis Latvijā, un tas man ir ļoti nozīmīgi. Protams, nekas nenotika pats no sevis. Arī man bija jāpierāda sevi, jāparāda, ko spēju, un jāiegūst kolēģu uzticība. LNSO ir orķestris ar savu raksturu un ļoti augstu profesionālo līmeni. Es patiešām cienu to, kā šeit strādā mūziķi, cik nopietni viņi attiecas pret savu darbu un mūziku. Darbs šajā orķestrī ir ļoti būtiska manas līdzšinējās muzikālās karjeras daļa. Esmu pateicīgs par šo iespēju, jo, esot kopā ar tik profesionāliem kolēģiem, arī pats nepārtraukti mācos un pilnveidojos.

Vai atceraties, kādi bija jūsu pirmie priekšstati par Latviju, pirms šeit ieradāties?

– Būšu godīgs – es par Latviju zināju ļoti maz. Skolā bijām mācījušies par Baltijas valstīm – Latviju, Lietuvu un Igauniju –, zināju to galvaspilsētas, un ar to arī manas zināšanas lielākoties beidzās. Man toreiz šķita, ka šīs valstis atrodas kaut kur ļoti tālu. Tagad mans priekšstats par Latviju ir pilnībā mainījies. Tā ir ļoti skaista zeme. Kad esmu Itālijā un rodas iespēja parunāt par Latviju, varu stundām stāstīt par tās dabu, tradīcijām un cilvēkiem. Mani ļoti pārsteidz tas, cik lielā cieņā šeit ir sava kultūra un cik daudz tiek darīts, lai to saglabātu. Un vēl – Latvijā ir tik daudz brīnišķīgu koncertzāļu. Tas mani patiešām pārsteidza. Tik mazā valstī ir tik daudz kvalitatīvu koncertvietu ar lielisku akustiku. Arī koncertzāle Latvija ir viena no vietām, kas ļauj novērtēt, cik nozīmīga šeit ir profesionālā mūzika.

Ļoti novērtēju arī Latvijas cilvēku viesmīlību. Šeit jūtos labi, un esmu patiesi gandarīts, ka mana dzīve un profesionālais ceļš mani atveduši tieši uz Latviju. Un esmu šeit atklājis arī ļoti labas vietas, kur var garšīgi paēst.

Vai, atgriežoties Itālijā, jums izdodas pārliecināt savus tautiešus, ka Latvija ir vieta, ko noteikti vajadzētu iepazīt?

– Jā, un man tas sagādā prieku! Itālijā par Latviju joprojām daudzi zina diezgan maz. Tāpēc labprāt stāstu par to, ko pats šeit esmu atklājis. Par skaisto dabu, par kultūras tradīcijām, par koncertzālēm un cilvēkiem. Man šķiet, ka Latvijā ir ļoti daudz tāda, ko vērts iepazīt. Es pats šo valsti esmu iepazinis pavisam citādi, nekā sākotnēji biju iedomājies, un mani tā turpina pārsteigt arī ikdienā.