Palīdzēt veiksmīgi uzsākt mācību gaitas

Ģimenes psihoterapijas speciāliste Iluta Neimane stāsta, kā bērnam un vecākiem veiksmīgāk pielāgoties pārmaiņām un aizvadīt mācību gadu, saglabājot mieru un savstarpēju atbalstu.

Pirmā skolas diena lielākoties ir svētki, tomēr aiz prieka nereti slēpjas satraukums. Bērns nezina, kas viņu sagaida, un arī vecākiem rodas virkne praktisku jautājumu – kā bērns iejutīsies, kurš viņu aizvedīs uz skolu, kurš sagaidīs un kā visu savienot ar darba pienākumiem. «Satraukums ir par nezināmo. Bērnam ir bijusi bērnudārza vide, savs ierastais ritms, un tagad tas mainās. Būs citādāk. Tas nenozīmē – sliktāk vai labāk, vienkārši citādāk,» skaidro Neimane.

Bērna satraukumu var pastiprināt arī vecāku pašu stress. Tāpēc svarīgi savas bažas nepārnest uz bērnu. Vecāks var atzīt savas emocijas, vienlaikus dodot bērnam drošības sajūtu: «Esmu satraucies līdz ar tevi. Mēs tiksim ar to galā.»

Arī adaptācijas laiks katram bērnam ir atšķirīgs. Vienam pietiek ar dažām nedēļām vai mēnesi, citam iekļaušanās jaunajā vidē var prasīt pat pusgadu vai ilgāk. «Īpaši vecākiem, kuru bērns pirmo reizi sāk skolas gaitas, rodas jautājumi – kā būs, kā mēs tiksim galā, kā visu organizēsim,» norāda speciāliste. Nav pamata uzskatīt, ka skolas gaitu sākums vienmēr grūtāks ir zēniem vai meitenēm. Grūtības var piedzīvot gan vieni, gan otri, un arī bērna gatavība skolai nav nosakāma tikai pēc dzimuma.

Ja negrib iet uz skolu

Pirmajās dienās vai nedēļās vecāki var izdzirdēt: «Es negribu iet uz skolu.» Šādam teikumam nevajadzētu sekot asai reakcijai. Tas ne vienmēr nozīmē, ka bērns patiešām nevēlas mācīties vai apmeklēt skolu. Aiz tā var slēpties bailes, satraukums, kāda nepatīkama situācija vai sajūta, ka bērns nav pieņemts. «Mans ieteikums būtu aprunāties ar bērnu un mēģināt saprast, kāpēc viņš negrib iet uz skolu, kas notika iepriekšējā dienā. Vairāk izzināt emocionālo pusi. Varbūt kāds kaut ko pateica, varbūt bērns jutās nepieņemts,» saka Neimane.

Svarīgi jau no pirmajām dienām sekot līdzi bērna emocionālajai labsajūtai. Vecāki vislabāk pamana, ja bērns kļūst satraukts, bailīgs, raudulīgs vai pārlieku emocionāls. Tas var būt signāls, ka nepieciešams pievērst situācijai lielāku uzmanību.

Ja ar sarunu ģimenē nepietiek, nevajadzētu baidīties meklēt palīdzību. Bērns var vērsties pie skolotāja, skolas psihologa, sociālā pedagoga vai cita pieaugušā, kuram uzticas. «Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad, uzsākot pirmo klasīti, bērni atnāk uz konsultācijām. Mēs runājam par to, ka drīkst tā justies. Tev var būt sajūta, ka kaut kas nesanāk, bet tu centies.»

Miers, atbalsts un klātbūtne

Lai bērnam palīdzētu, arī vecākiem pašiem jāatrod savs iekšējais līdzsvars. Neimane kā būtiskākos atslēgas vārdus min mieru, atbalstu un klātbūtni. «Ļoti svarīgi ir saglabāt mieru situācijās, kurās reizēm mēs varbūt pārāk emocionāli reaģējam. Uzticēties bērnam, ļaut kļūdīties, būt ar savu klātbūtni un palīdzēt, ja tas ir nepieciešams.» Īpaši svarīgi jau no pirmās klases veidot bērna patstāvību. Tas nenozīmē visu izdarīt viņa vietā, bet palīdzēt iemācīties pašam uzņemties atbildību. Piemēram, kārtojot skolas somu, nevajadzētu bērna vietā ielikt visas nepieciešamās grāmatas. Labāk pajautāt: «Vai tu visu ieliki? Paskaties vēlreiz, vai nekas nav aizmirsts.»

«Ja mēs visu izdarām bērna vietā, mēs neveidojam patstāvību. Patstāvība nozīmē arī to, ka tad, ja man kaut kas kaiš, ir grūti vai es kaut ko nesaprotu, es protu vērsties pie audzinātājas, skolas psihologa vai cita pieaugušā un pajautāt.»

Patstāvība savukārt veido arī drošības sajūtu – bērns zina, ka viņš spēj pats rīkoties, bet vienlaikus nepieciešamības gadījumā var saņemt pieaugušā palīdzību.

Režīms sākas mājās

Ne mazāk svarīgs ir dienas režīms. Pēc vasaras brīvāka ritma atgriešanās skolas režīmā prasa pārmaiņas ne tikai bērnam, bet visai ģimenei. «Režīmam ir ļoti liela nozīme, tāpat kā miegam un uzturam. Svarīgi necelties pēdējā brīdī, bet darīt to laikus un mierīgi,» uzsver speciāliste. Īpaša uzmanība jāpievērš brokastīm. Izsalcis bērns nespēj pilnvērtīgi koncentrēties un noturēt uzmanību. Svarīgi sakārtot arī rīta plānošanu – kurš bērnu aizvedīs, kurš sagaidīs, kā viņš nokļūs mājās. Ja bērns uz skolu var doties kājām, arī šis ieradums būtu veicināms. Pirmajās dienās kopā var izstaigāt maršrutu līdz skolai, lai bērnam būtu skaidrs, kā viņš turp nokļūs. Ģimenes ikdienu palīdz sakārtot arī savi rituāli. Viens no tiem var būt kopīgas vakariņas un sarunas par aizvadīto dienu. «Kad mūsu ģimenē bērni bija mazi, mums bija trīs jautājumi. Ko tu šodien iemācījies? Kā tu šodien juties? Un kas ir tas, kas tev šodien nesanāca?» Šādas sarunas ar laiku kļuva par ieradumu un palīdzēja bērniem runāt par savām sajūtām un pieredzi.

Atgriežoties skolas režīmā, uzmanība jāpievērš arī digitālo ierīču lietošanai. Īpaši vakarā tās nevajadzētu izmantot pirms gulētiešanas. «Svarīgi ir pirms miega nevis skatīties telefonā, planšetē vai datorā, spēlēt spēles, bet mierīgi sagatavoties miegam. Digitālās ierīces pirms miega tomēr ir jāierobežo.» Labs miegs ir viens no priekšnoteikumiem bērna spējai nākamajā dienā koncentrēties, mācīties un emocionāli tikt galā ar skolas slodzi.

Ne tikai 1. septembris

Skolas dzīve ir slodze visiem – bērnam, vecākiem un pedagogiem. Tāpēc svarīgi neuztvert 1. septembri kā vienīgo brīdi, kad jābūt gataviem pārmaiņām. Īpaši pirmajā semestrī no bērna nevajadzētu prasīt tūlītējus sasniegumus. «Pirmais semestris ir adaptācijas laiks. Bērns iepazīst klasesbiedrus, skolotājus, vidi un jaunos noteikumus. Mēs orientējamies uz emocionālo labbūtību, nevis uz sasniegumiem. Sasniegumi lai nāk mazliet vēlāk.»

Savukārt vecākiem visa mācību gada garumā svarīgi saglabāt mieru, būt līdzās, uzticēties bērnam un ļaut viņam kļūdīties. «Stress ir neizbēgams. Skolas dzīve ir slodze pilnīgi visiem. Tāpēc mans vēlējums būtu – saglabāt mieru, būt klāt un veidot bērnā patstāvību. Tā veidojas arī drošības sajūta, kas bērnam ir ļoti svarīga.»

Un, ja ar ikdienas grūtībām pašu spēkiem tikt galā neizdodas, nevajadzētu baidīties laikus meklēt speciālista palīdzību. Palīdzības lūgšana nav vājuma pazīme – tā var būt iespēja bērnam un ģimenei vieglāk iziet cauri pārmaiņu periodam.