Bez burkāna vagas galā

Tas laikam vairs nav nekas jauns – jauns ministrs, jaunas izmaiņas. Izglītība ir nozare, kas pārmaiņas piedzīvo īpaši bieži. Nebūtu jau tik sāpīgi, ja vien tas neskartu tik daudz skolēnu, viņu ģimenes un arī skolotājus, kuriem nemitīgi jāspēj pielāgoties itin visam.

No jaunā mācību gada 9. klasēm būs jākārto centralizētais eksāmens dabaszinībās, taču tā rezultāti neietekmēs pamatizglītības apliecības saņemšanu. Pamatskolas un vidusskolas skolēni varēs uzlabot vērtējumu, bet vidusskolā varēs izvēlēties, vai kārtot valsts pārbaudes darbu augstākajā mācību satura apguves līmenī. Iznāk dīvaini – no vienas puses, runājam par izglītības kvalitāti, par sasniegumiem un to, ka skolēni jāvirza uz priekšu. No otras – izskanējis ierosinājums pamatizglītības apliecību piešķirt neatkarīgi no skolēna rezultātiem centralizētajos eksāmenos. Vai nesanāk tā, ka skolēni ar vājākiem panākumiem mācībās ieguldīs vēl mazāk darba, jo nebūs īsti motivācijas uz kaut ko tiekties? Tā teikt – burkāna vagas galā nebūs. Vari ravēt, vari neravēt. Nekas no tā nemainīsies. Galvenais tikai – aizej līdz vagas galam.

Manuprāt, vajadzība nokārtot eksāmenu noteiktā līmenī tomēr mobilizē. Īpaši tos skolēnus, kuri ir gatavi izdarīt tikai tik, lai būtu sasniegtas minimālās prasības. Turklāt skolēni ar vājāku sniegumu ne vienmēr domā tālu uz priekšu. Viņam svarīgi ir tas, kas notiek šodien, nevis tas, ka šodienas zināšanas pēc dažiem gadiem var būt vajadzīgas, lai iestātos vēlamajā skolā, studētu vai būtu konkurētspējīgs darba tirgū. Tāpēc arī vajadzīgs ārējs atskaites punkts – kaut kas, kas pasaka, ka šis ir jāizdara.

Eksāmens jau nav tikai eksāmens. Tas ir arī mērķis. Un dažiem skolēniem šāds mērķis ir vajadzīgs vairāk nekā citiem. Protams, eksāmens rada stresu. Taču vai tāpēc būtu jālikvidē viss, kas skolēnam rada stresu? Dzīvē tāpat būs savi eksāmeni – darba intervijas, konkurence, termiņi, atbildība, neveiksmes. Būs situācijas, kurās kaut kas būs jāizdara nevis tad, kad gribas, bet tad, kad nepieciešams. Un neviens iepriekš nepajautās, vai tas rada stresu. Varbūt drīzāk vajadzētu iemācīt, kā ar šo stresu tikt galā. Kā saņemties, kad negribas. Kā izdarīt to, kas ir jāizdara. Kā sasniegt mērķi arī tad, ja ceļš līdz tam nav patīkams.

Eksāmens noteikti nav vienīgais veids, kā vērtēt skolēna zināšanas un spējas. Un, protams, arī eksāmena rezultāts nevar pateikt visu par skolēnu – ne par viņa spējām, ne potenciālu, ne to, cik daudz viņš vēl varētu sasniegt. Taču eksāmens ir konkrēts mērķis, līdz kuram ir jānonāk. Un dažiem skolēniem šāds mērķis ir ļoti vajadzīgs, lai saņemtos un izdarītu vairāk par minimumu.