Izlēkt pa logu, lai sāktu no jauna

Madara, kā sākās jūsu kopdzīve, un vai jau sākumā varēja pamanīt, ka kaut kas nav kārtībā?

– Sākumā viss bija skaisti, mēs vienkārši iemīlējāmies. Es diezgan ilgu laiku biju viena un ilgojos pēc ģimenes siltuma, pēc vīrieša blakus saviem bērniem. Mēs apprecējāmies nepilna gada laikā. Mani draugi un tuvinieki toreiz mēģināja mani brīdināt, ka šis cilvēks nav tik sirsnīgs un labs, kā man pašai šķiet. Viņi redzēja viņa rakstura ēnas puses, bet es nevienā neklausījos, man bija rozā brilles. Ir svarīgi ieklausīties tajā, ko saka tuvie cilvēki, – viņi no malas situāciju redz skaidrāk.

Kad tās rozā brilles nokrita?

– Mēs piedzīvojām traģēdiju, mūsu kopīgā meitiņa nomira pēc dzemdībām. Tas bija smags trieciens mums abiem. Pēc šī zaudējuma viņš sāka arvien vairāk dzert. Vīrs pat sāka vainot mani mūsu meitiņas nāvē, sakot, ka es esmu vainīga, strādāju maiņu darbu. Tas mani briesmīgi sāpināja. Alkohols mūsu mājās ienāca arvien biežāk, vēlāk parādījās arī narkotikas. Viņš slīdēja arvien dziļāk, bet es cerēju, ka viss būs labi. Man šķita, ka vēl viens bērniņš mūs abus dziedinās un saliedēs. Tā pirms nepilniem deviņiem gadiem pasaulē nāca mūsu dēliņš.

Kā vīram veidojās attiecības ar jūsu vecākajiem dēliem?

– Sākumā viss bija salīdzinoši labi, dēli tobrīd bija pusaudži. Toreiz man šķita, ka viņa skarbākie vārdi nav nekas traks un tās ir vienkārši vīriešu lietas. Šodien es saprotu, ka tā nebija normāla izturēšanās.

Vai dēliņa piedzimšana palīdzēja uzlabot attiecības?

– Tikai uz īsu brīdi, cerības ātri vien sabruka. Es ilgu laiku gulēju Rīgas slimnīcā uz saglabāšanu, viņš visu šo laiku dzēra. Kad mēs ar zīdaini pārbraucām mājās, nekas nemainījās. Viņš gāja uz darbu, naudas visam pietika, bet katru vakaru viņam vajadzēja alkoholu, pievienojās arī narkotikas. Sāka to no mums slēpt, slepus glabāja pagrabā un tur arī dzēra, atkarība tikai auga. Es drīz vien sapratu, ka aizrādīt nedrīkst, uz katru piezīmi viņš reaģēja ar agresiju un bļaušanu. Lai izvairītos no konfliktiem, es izvēlējos vienkārši klusēt un nereaģēt. Es dzīvoju pastāvīgā stresā. Ja mazais naktī raudāja, es darīju visu iespējamo un neiespējamo, lai viņu fiksi nomierinātu, baidījos, ka vīrs pamodīsies un sāksies kārtējais trādirīdis.

Kurā brīdī sapratāt, ka jums no šīm attiecībām jāaiziet?

– Tas notika rudenī, kad dēliņam bija pusotrs gads. Vīrs jau no piektdienas bez apstājas plostoja. Svētdienas vakarā viņš virtuvē nevarēja kaut ko atrast, šķiet, cigaretes, un sāka ārdīties. Es jau biju nolikusi mazo gulēt un aizvērusi istabas durvis. Pēkšņi es izdzirdēju stiklu šķindoņu, viņš sāka demolēt sekciju, ārdīt mēbeles un šķaidīt pret zemi visu, kas pagadījās pa rokai. Tajā mirklī, klausoties stiklu plīšanā un viņa bļaušanā, man galvā bija tikai viena doma – ka es gribu dzīvot un pasargāt savu bērnu. Es sapratu, ka pa durvīm ārā netiksim. Mums paveicās, ka dzīvojām pirmajā stāvā. Es satinu dēliņu segā un izlēcu pa logu.

Kur jūs bēgāt?

– Es skrēju, kur acis rāda. Bija vējš un lietus. Patvēros citas mājas kāpņutelpā un no turienes uzreiz zvanīju policijai. Kamēr gaidīju, viņš man sūtīja īsziņas ar briesmīgiem draudiem un rakstīja, ka es to rūgti nožēlošu, solīja izrēķināties ar mani, manu bērnu un visu manu ģimeni. Kad policija viņu savāca, es ieskrēju atpakaļ dzīvoklī, paņēmu mašīnas atslēgas, dokumentus, bērna drēbītes un pirmo nakti pavadīju pie savas draudzenes. Es jau tajā naktī skaidri zināju, ka tajā dzīvoklī un pie tā cilvēka es vairs nekad neatgriezīšos.

Kā izlēmāt doties uz Ventspili?

– Es apzinājos, ka bijušais vīrs mani ātri atradīs pie mammas vai draudzenes. Es lūdzu bāriņtiesai palīdzēt man nokļūt pēc iespējas tālāk no dzīvesvietas. Man piedāvāja krīzes centru Ventspilī, un es uzreiz piekritu. Tas izrādījās labākais lēmums manā dzīvē. Ventspils krīzes centrs man iedeva to, kā visvairāk pietrūka, – drošību un mieru. Speciālisti mani nomierināja un apsolīja, ka viņš mums šeit klāt netiks. Beidzot mitējās arī viņa zvani. Juristi panāca aizliegumu tuvoties 500 metru attālumā. Psihologi uzreiz pieslēdzās manai situācijai, palīdzēja sakārtot visus dokumentus laulības šķiršanai un valsts uzturlīdzekļu saņemšanai. Sarunas ar psihologu deva man spēku atgūt sirdsmieru un ticību sev. Gribu pateikt īpašu paldies Ventspils krīzes centra speciālistiem par drošību, atbalstu un palīdzību tajā laikā. Arī Ventspils bāriņtiesa izrādīja pretimnākšanu. Tiesvedība un šķiršanās notika attālināti. Man nevajadzēja nekur braukt un tikties ar viņu klātienē.

Krīzes centrā parasti pavada vienu mēnesi. Kā jums izdevās tik ātri uzsākt patstāvīgu dzīvi?

– Es mīlu klusumu, mieru un savu personīgo telpu. Centra režīms, ēšana pēc pulksteņa un dzīvošana kopā ar citiem man bija papildu dzinulis, lai pēc iespējas ātrāk nostātos uz savām kājām. Es neatlaidīgi skatījos sludinājumus un meklēju iespējas. Kad mēnesis gāja uz beigām, es sociālajos tīklos atradu nelielu dzīvoklīti Ventspilī, parakstīju līgumu, un mēs pārvācāmies. Tā Ventspils kļuva par mūsu jaunajām mājām.

Kā šis pārdzīvojums ietekmēja jūsu dēlu, un kā viņam šodien klājas?

– Lai gan dēliņam toreiz bija pusotrs gads, piedzīvotais ir atstājis sekas. Viņš ir ļoti piesardzīgs ar svešiem cilvēkiem, viņam ir grūti uzsākt kontaktu. Kad viņam bija pieci gadi, tēvs pieprasīja tikšanos, kas notika krīzes centrā psihologa uzraudzībā. Viņi vairs nav tikušies. Šodien dēls iet skolā, jūtas pieņemts un drošībā, labi saprotas ar klasesbiedriem.

Ko jūs, skatoties atpakaļ, varat pateikt par emocionālo vardarbību?

– Emocionālā vardarbība ir pilnībā pielīdzināma fiziskai, un, manuprāt, tā ir pat vēl bīstamāka. Fiziskas brūces sadzīst, bet emocionālā vardarbība tevi zāģē nepārtraukti un katru dienu, pilnībā sagraujot tavu pašapziņu. Tev visu laiku borē galvā, ka tu pie visa esi vainīga un pati viņu izprovocēji. Un pats briesmīgākais ir tas, ka tu pamazām tam sāc ticēt. Sāc domāt, ka varbūt tiešām vajadzēja paklusēt vai pati esi vainīga pie viņa dzeršanas. Varmākas spēj ietekmēt, īpaši, ja esi vientuļa un ilgojies pēc mīlestības un siltuma. Kad es biju tajās attiecībās, draugi vēlāk stāstīja, ka es biju kļuvusi par pavisam citu cilvēku. Es biju kā sazombēta un zaudējusi spēju vērtēt realitāti un pieņemt lēmumus. Daži paziņas no manis novērsās, nesaprata, kāpēc es to visu paciešu. Tikai tagad, pēc gadiem, kad esmu sevi atguvusi, es redzu, cik salauzta es toreiz biju.

Madara, kāda ir jūsu galvenā atziņa, atskatoties uz šo dzīves posmu?

– Mans galvenais dzinulis, lai aizietu un sāktu visu no jauna, bija mans dēls un griba dzīvot. Es dzirdu sievietes sakām, ka viņas nemaina savu dzīvi bērnu dēļ. Bet ko šāds tēvs bērnam iemāca, ja viņš redz tikai to, kā tiek sāpināta mamma? Sievietēm ir jāuzticas savai iekšējai balsij. Ja jūtat, ka dzīve mājās kļūst destruktīva un cieņas vairs nav, ir jāmeklē izeja. Ja aizej, tad ir jāaiziet un nevar vairs iet atpakaļ. Mums apkārtējo cilvēku un speciālistu atbalsts palīdzēja atrast ceļu uz mierīgu un drošu dzīvi.

Vai šodien jūtaties droši?

– Ikdienā jūtos droši, bet bailes tā vienkārši neizzūd. Nesen uz ielas man likās, ka es redzu viņu nākam pretī, un man pamira sirds. Par laimi, tas izrādījās svešs vīrietis. Šodien es vairs nebēgtu. Es neļautos bailēm un, ja justu draudus, atkal meklētu palīdzību.

*Lai pasargātu sarunas varoņus, mēs neatklājam viņu īstos vārdus un iepriekšējo dzīvesvietu. Jebkura sakritība ar reāliem vārdiem ir nejauša.

#sif_maf2026