Ārsta jautājums palīdz saglabāt veselību

Nesen redakcijā bija ienākusi ventspilniece Māra Ustinova. Nedaudz šaubījusies, vai stāstījums par to, kas šogad pieredzēts viņas dzīvē, būtu japublicē laikrakstā, tomēr pateicības vārdu sakrājies tik daudz, ka uzdrošinājusies dalīties ar citiem lasītājiem par piedzīvoto un pateikt paldies dakterim Kasparam Ozolam. Māra Ustinova ir Kurzemes Acu centra vadītāja oftalmologa Kaspara Ozola paciente jau vairākus gadus. Izvēršoties veiksmīgai sadarbībai un ieklausoties ārsta ieteikumos veikt nepieciešamās acu operācijas, Māras kundzei ir izdevies saglabāt savu redzi.

Šā gada 3. martā ventspilniece devās pie daktera Ozola uz vizīti. Ārsta apmeklējums ritēja savu gaitu, tikai pēc redzes pārbaudes līdz ar visiem ierastajiem jautājumiem no ārsta puses izskanēja arī viens negaidīts jautājums: «Vai jums gadījumā nav bronhiālās astmas?!» Ārstam šķita, ka sievietei ir apgrūtināta elpošana, lai gan pašai ventspilniecei nebija tādas sajūtas, tādēļ jautājums vēl jo vairāk šķita pārsteidzošs. Neko tādu nebija manījusi arī sievietes ģimene. Turklāt svarīgi norādīt, ka Māras kundze dzīvo piektajā stāvā un bez problēmām spēj nokļūt savā dzīvoklī, dažkārt nesot līdzi arī iepirkumu maisiņus abās rokās. Ikdienā seniore labprāt nūjo, dodas garākās pastaigās, sezonas laikā ar prieku strādā dārzā, darot visus nepieciešamos dārza darbus. «Drukātajā aprakstā, līdztekus informācijai par manas redzes stāvokli, dakteris Ozols ar roku pierakstīja – bronhiālā astma, pieliekot klāt jautājuma un izsaukuma zīmi. Mani pārsteidza daktera Ozola novērojums. Jā, bērnībā biju slimojusi ar bronhiālo astmu, tādēļ zināju tās pazīmes, zināju, ko nozīmē apgrūtināta elpošana, bet nekādu tamlīdzīgu problēmu man šobrīd nebija,» stāsta Māra. Bet, ja reiz dakteris ko tādu uzrakstīja, Māra, kā pati saka, joka pēc, devās pie ģimenes ārstes, kura tālāk nosūtīja pie pulmonologa. Lai tiktu pie pulmonologa uz vizīti, nācās gaidīt trīs mēnešus. «7. jūnijā devos pie daktera Gusta Ancāna, kurš mani nosūtīja uz krūškurvja datortomogrāfiju. Atkal gaidīju, un tikai 10. augustā saņēmu izmeklējuma aprakstu. Un, kad es to izlasīju, biju pilnīgā šokā, jo tur skaidri un gaiši bija rakstīts, ka steidzami jāvēršas pie torakālā ķirurga, jo kreisās plaušas augšējā daivā ir veidojums – ļaundabīgs audzējs. Ja dakteris Ozols nebūtu izteicis minējumu par bronhiālo astmu, ja nebūtu šīs viņa iniciatīvas, es nezinu, kā tas viss būtu tālāk izvērsies,» turpina Māra. Un tad jau, pulmonologa nosūtīta, ventspilniece saņēma medicīniskos pakalpojumus tā saucamajā zaļajā koridorā – ārpus gaidīšanas rindas, un 5. oktobrī tika veikta operācija, pēc kuras Māra Ustinova jūtas labi. Tā kā diagnoze tika noteikta savlaicīgi, viņai nav nepieciešamas nekādas citas medicīniskās manipulācijas. Ventspilniece joprojām nesaprot, kā acu ārsts varējis ko tādu saprast. Vaicājusi arī pašam ārstam – kā? –, uz ko saņēmusi gaužām vienkāršu daktera atbildi: «Man ir nedaudz plašāks skats uz medicīnu.»

Labo vārdu mūsu dzīvē nekad nevar būt par daudz. Dažreiz izskan viedoklis, kāpēc sava darba darītājiem būtu jāsaka paldies par to, ko viņi dara, jo tas taču ir viņu pienākums. Tomēr pateicības vārdiem ir milzīgs spēks, tie spēj stiprināt jebkuru sadarbību un radīt vēlmi ikvienam būt vēl motivētākam un virzītam uz rezultātu. Galu galā – pateicība vairo labas emocijas, kuras mums visiem ir ļoti nepieciešamas. «Esmu bezgala pateicīga dakterim Kasparam Ozolam. Sirsnīgs paldies viņam par to, ko viņš dara, augsti vērtēju viņa profesionalitāti! Es ticu Dievam, un esmu pilnīgi pārliecināta, ka dakteris Ozols bija man Dieva sūtīts cilvēks. Novēlu viņam stipru veselību!» uzsvēra Māra Ustinova. Savukārt Ventas Balss vēlas pateikt paldies Māras kundzei par to, ka uzdrošinājās dalīties ar savu stāstu publiski un skaļi pateikt paldies.