Intervija ar Ilvu Buntiku. Caur atvērtu logu

Uzburt stāstus ir Ilvas dabā. Taču viņa neraksta grāmatas, bet rada stāstu gleznas caur cilvēkiem un priekšmetiem. Sarunājoties top skaidrs, ka dzīve ir skaista tieši tās daudzkrāsainībā. Pat ja tajā daudz tumšo toņu.

Redzu, tev šobrīd atkal kaut kas top. Drīkst zināt, pie kā tu strādā?

– Veidoju skolām jaunu piedāvājumu, meklēju mazās lietiņas vēsturē, kas mums bieži paslīd garām. Piemēram, vērpjamo ratiņu mēs visi zinām, bet šo mazo nieciņu – sprēslīcu, kas ir ratiņa sastāvdaļa un glabā tik ietilpīgu vēstījumu, zina retais. Ideja radās, kad bija jāmeklē krājumā, kādi priekšmeti ir rotāti tajos laikos, un atklājas, ka šis ir viens no greznākajiem. To puiši, ejot ganos, izgrieza savai iecerētajai. Domāju, ka 7.–9. klasei tas būs tāds labs papildinājums dizaina tehnoloģiju priekšmetā.

Vai pēc muzeja nodarbībām ir pieprasījums?

– Laikam jau varu sev sist uz pleca un teikt, ka jā, tās izmanto ļoti labi un sadarbības, kas izveidojušās, ir ilglaicīgas. Man jāsaka paldies par ilggadējo sadarbību Jonikai Tērvidei – par to, ka viņa ar mani var sastrādāties. Pagājušajā gadā to bija pamanījusi arī Latvijas Universitāte un mēs tikām uzaicinātas lasīt lekciju par sadarbību, jo, ja kādi to uguni nekurina, tad nekas nenotiek.

Vai arī Ventspils skolas aktīvi izmanto šo tepat blakus esošo iespēju?

– Viss ir atkarīgs no pedagogiem. Esmu novērojusi, strādājot šeit jau no 2005. gada, ka skolotājs, ja viņš ir atnācis uz programmu un, piemēram, par papīra lelli visu jau zina, vairs uz to neved arī skolēnus. Bet tas nenozīmē, ka bērniņi, kas ir viņa klasē, arī par to lelli zina. Tādēļ es teiktu, ka ir svarīgi izmantot arī jau senāk izstrādātās programmas, kuras varu piedāvāt jebkurā brīdī. Visas, kuras esmu veidojusi, es zinu no galvas. Kaut nakts laikā, pieceliet mani – un es to novadīšu. Daudz ko var paņemt arī no tā, kas ir senākā piedāvājumā, bet skolotāji parasti izvēlas tikai to jauno.

Tev ir tāds piedāvājuma katalogs?

– Es pati esmu staigājošs katalogs, jo muzeja pedagogam ir tāds savdabīgs darbības veids. Nevis kādam ir jāpasūta muzeja pedagoģijas konkrēta programma, bet vispirms ir jārunā ar muzeja pedagogu, kāda ir vajadzība. Tad es saprotu, kas tā par vecuma grupu, kas no šī, kā tu saki, kataloga konkrētajiem bērniem ir vispiemērotākais. Tādēļ ik pa laikam arī rīkoju tikšanos ar pedagogiem, jo ir saprotams, ka skolu pedagogi nevar visu laiku internetā sekot līdzi piedāvājumam. Daudz labāks ir dzīvais kontakts. Kad sapazīstamies personīgāk, tad veidojas jaunas idejas. Te gan jāsaka, ka šobrīd mazliet gaisu pamaisa Skolas somas programma. Tā, no vienas puses, ir laba, un es pati savulaik cīnījos, lai šāda programma būtu. Taču tas, ka šajā programmā netiek iekļautas nodarbības par dabu, liedz skolēniem apgūt daudz vērtīga.

Piemēram?

– Nu, piemēram, par gada putnu, gada dzīvnieku. Ne jau katrs skolotājs katru gadu ir gatavs sagatavot par to programmu. Kad man ornitologs Vilnis Skuja izstāsta līdz pat praktiskiem smalkumiem visu par kādu putnu, es varu radīt programmu, ko neviens skolotājs, tikai ar teorētiskajiem materiāliem strādājot, neatradīs. Tas dod iespēju bērnam iepazīt tēmu līdz niansēm. Man pēc tam ir prieks satikt vecākus, kas stāsta, ka vakarā no bērniem ir jāklausās lekcija. Tas ir tas vērtīgākais, tas nozīmē, ka tas ir iespiedies viņa atmiņā, un vairāk jau arī neko nevajag. Jā, tās algas mums ir tādas, kādas ir. Taču tas, ka tu saņem to algu, ka pilnīgi sveši bērni nāk klāt, apķeras, saka paldies, ir neatsverami. Pārējais, kas ikdienā ir smagāks, tajā brīdī piemirstas.

Tieši par to tev gribēju jautāt, jo 2017. gadā intervijā stāsti par savu entuziasmu strādāt, bet saki – cik ilgi viens cilvēks var degt un neizdegt? Turklāt šie pēdējie pieci gadi nav bijuši viegli tavā dzīvē.

– Jā, nav bijuši viegli, bet es tikai varu pateikt, ka tā mazā kripatiņu ar emocijām, ko dabūju atpakaļ savā darbā un vaļaspriekos, liek saprast, ka daru kaut ko, kam ir jēga. Jā, es apzinos, ka es visu savu mūžu esmu veltījusi sadarbībai un cilvēkiem – vai tas ir bijis skatuves jomā, vai ar otām, vai pedagoģijā, bet es vispār nevaru būt mierīga. Esmu domājusi, ka, no vienas puses, gribētos iet ātrāk pensijā, jo man šķiet, ka pedagoga darbs ir kas līdzīgs armijai. Ir diezgan daudz atdots, ir diezgan daudz dedzināts, un varbūt, ka ap sešdesmit vairs pedagogam nevajadzētu būt, jo viena nodarbība man ir kā viena aktiera izrāde. Ir jābūt auditorijas priekšā, vienā brīdī viduslaikos, nākamajā – dabā. Neviena nodarbība nav vienāda, jo grupas ir dažādas. Tev ir jānovērtē grupa un jāsaprot, ko viņi zina, ko ne. Dažreiz vispirms vienkārši ir jāparunā, jāieved, piemēram, viduslaiku sajūtā, lai saprastu, izprastu tā laika vēstures mācību. Es nelietoju skaitļus. Kad pasaku, ka tolaik katrs pa logu izlēja ārā to, kas viņam bija lieks, bērniem rodas sapratne, kādēļ viduslaika apavi bija ar tik augstām zolēm.

Tev patīk savienot laikus – pagātni, tagadni?

– Jā, laikam. Varbūt, ka tas ir kā Dullajam Daukam aizkļūt līdz tam horizontam – laikā, kurā es neesmu bijusi. Ja pieturas pie citām teorijām, ka mums gara attīstība notiek vairākās dzīvēs, –var jau būt, ka tā laika pieredze ir manī esoša aizvien. Bet, iespējams, ka vēsture ir tikai scenogrāfija, un, kad to nomaina, saproti, ka laikmeti mijas cits ar citu, bet cilvēka būtība, savstarpējas attiecības nemainās. Es nezinu, kā to var nosaukt. Tas ir kas tāds, bez kā es iztikt nevaru, jo manī visu laiku ir tā urdošā, dīdošā interese – kā tur ir aiz tā priekškara? Un tad ir otrs virziens – man gribas visu to, ko esmu uzkrājusi, uzzinājusi, uzburt šodienā. Tas tā kā atgriežas. Tad es tās zināšanas savā veidā izspēlēju. Godīgi sakot, es vienmēr brīnos, ka manas paziņas saka: es aizgāju mājās, ieslēdzu televizoru, seriālu paskatījos. Atzīšos, ka es arī grāmatas maz lasu. Lasu tikai tās, kas saistītas ar informāciju, kas man vajadzīga. Nošaujiet mani, bet es nevaru palasīt romānus!

Varbūt tādēļ, ka tev pašai dzīve ir tāda, kas būtu kā aizraujošs romāns, un tu savu romānu piedzīvo šeit un tagad?

– Lai cilvēka garīgā puse attīstītos, mums tiešām daudz kas dzīvē ir jāpiedzīvo, daudz kam jāiziet cauri. Lai nu kā, bet paradīze ir, jautājums tikai, kur. Man liekas, ka paradīze ir tie mūsu dzīves skaistākie mirkļi, kas ir uzkrāti. Kādam to ir vairāk, kādam mazāk, bet tās ir tās mūsu mazās paradīzītes. Viena no tām paradīzēm ir attiecības. Ja tajās attiecībās ir bijuši wow mirkļi, tad vari teikt, ka tu esi laimīgs. Ļoti atšķiras tie mirkļi, kad tev blakus ir īstais cilvēks. Tie dod spēku tikt pāri tiem kritumiem (aizdomājas). Un, jā, Buntiku dzimta… mans vecaistēvs ir pirmais modelis, kas man devis stiprumu iet cauri arī nevieglai dzīves pieredzei, kurā maģiski un skaisti mirkļi mijas ar sāpēm. Man pret viņu ir ļoti liela cieņa. Pat komunisma iekārtā viņš prata pateikt nē. Mana mamma, piemēram, nekad nebija partijā, jo vecaistēvs bija pateicis – nekāds pionieris, nekāds komjaunietis. Tajā pašā laikā viņa vārds bija arī uz goda dēļiem, tas viņu neizslēdza no darba aprites. Viņš bija perfekts savā darbā, un to viņš prasīja arī no savām meitām. Nekādas asaras! Uz priekšu! Jāstrādā! Jādzīvo! Ar manu mammu bija tieši tas pats. Mamma un vecaistēvs zināja mērķi. Un, kad tu to savu mērķi ieraugi, tad nav ne pa labi, ne pa kreisi. Tas ir kā zirgam klapes uz acīm. Viņš zina. Un arī ar mani ir līdzīgi. Ja es kaut ko ieraugu, ja nofiksēju to kā mērķi, tad es arī zinu, kā līdz tam nokļūt. Un es zinu, ka to ideju, ko tu esi radījis, arī tikai tu pats vari realizēt. Tikai tu pats spēj to iznest līdz galam.

Man ir sajūta, ka tu glezno ar cilvēkiem, jau sākot ar Ventspils vīzijām, tagad ar fotogrāfiju…

– Es no tām vīzijām laikam nekad vaļā netikšu (smejas). Bet es jūtu, ka esi uztvērusi manu stīgu, jo, ja godīgi, es pati sevī šo noslēpumu ļoti ilgi meklēju. Kaut padomājot apzinos, ka vienlaikus savā zemapziņā to esmu zinājusi. Savai pirmajai izstādei devu nosaukumu Atvērtais logs. Ja man ir logs telpā un tas ir ciet, es esmu ierobežota, bet, atverot logu, es paplašinu savu uztveres telpu. Atverot logu, es sajūtu un varu arī gleznās parādīt kaut ko, kas ir tur – ārā, mums neredzamajā, ar prātu netveramajā pasaulē. Cilvēki hipnozē atceroties tajā ārpasaulē piedzīvoto, redzot spilgtas krāsas, un tur dvēselei nav konkrēta dzimuma. Tikai mēs, uz Zemes atnākot, esam eksāmenā, kur kārtojam nākamo attīstības pakāpi savai dvēslei. Iespējams, tādēļ neapzināti pie manis atnāca nosaukums Atvērtais logs. Mēs esam kā antenas, mēs uztveram. Ja logs ir atvērts, tad atbildes un idejas nāk.

Bet šobrīd tavas otas klusē…

– Šobrīd es vairāk strādāju ar fotogrāfiju, bet otas un rāmji mani gaida. Iespējams, kurā katrā brīdī tas logs atkal atvērsies. Taču nevar noliegt, ka ikdienas slogs ļoti spiež un nomāc radošumu. Ja es būtu rāmumā un bez rūpēm, iespējams, radītu tos darbus, ko gribētu. Tomēr es nevaru noliegt, ka visi pārbaudījumi, kuriem esmu izgājusi cauri, ir bijuši vajadzīgi, lai es attīstītos.

Vai šīs atziņas tevi stiprina, ejot cauri lielajiem dzīves grūtumiem? Tu esi pavadījusi daudzus sev tuvus cilvēkus tur – pasaulē aiz atvērtā loga. Daudzi sen būtu salūzuši.

– Es neesmu pārcilvēks, es vienkārši protu tam tik pāri, tie grūtuma brīži paliek aizkulisēs. Un bez šīm atziņām es to, protams, nevarētu. Izdzīvojot arī mammas nevieglo aiziešanu, es sapratu, cik viņa ir bijusi spēcīga. Es vēl neesmu tik spēcīga.

Bet tam vectēva uzstādījumam – nekādu asaru – tu piekrīti vēl aizvien?

– Nu, es to domāju ne tā, ka vispār nekad neraudāt, jo asaras ir vajadzīgas, tās attīra. Arī tīri fizioloģiski tās ir vajadzīgas. Bet es to uztveru vairāk kā – neieslīgt sevis žēlošanā, neļaut sev iekrist izmisumā, bet prast piecelties un doties tālāk. Kurā vietā savas asaras rādīt, kur ne, ir cits jautājums. Un tāpat nav noslēpums, ka ir cilvēki, kas tavas asaras gaida. Taču es izvairos iesaistīties konfliktos, jo tas lieki tērē manu enerģiju un laiku.

Un kas ir tavi nākamie mērķi un idejas?

– Turpināšu ar fotogrāfiju, es aizvien esmu iekšā tajā, es zinu, ka atkal ķeršos pie otām, bet man ir vēl viena iecere, ko es šobrīd vēl īsti nevaru pacelt, bet apzinos, ka man šajā dzīvē tas ir jāizdara. Es gribu sakārtot mammas dzīves stāstu. Es viņas dzīvi zinu tikpat labi kā savējo, turklāt tās fotogrāfijas, piezīmes, ko viņa ir atstājusi, glabā arī daudzu citu ventspilnieku stāstus. Tur ir arī sarakste ar Dzintaru Kļaviņu, kas pētījis lībiešu mūziku. Šos stāstus caur mammas dzīvi izstāstīt. Tikai vēl nezinu, kā, jo es neesmu rakstniece. Taču es zinu, ka atbildes atnāks. Mana galva mostas četros no rīta. Es nepieceļos, bet man ir iedots kāds uzdevums, ir kāda doma, un tad zinu, ka no rīta ap četriem atnāks vislabākās domas, risinājums. Daba arī ap četriem mostas. Tad ir vistīrākais ēters. Tad viss ir vaļā un mūsu antenas strādā. Tad nevajag neko rakt. Uzdod jautājumu – un gaidi atbildi. Ja neviens netraucē, tad šis ir vislabākais laiks radīšanas procesam.