Zied lavandas Staldzenē

«Mums viss ir sajūtās. Kā mūsu viesi saka, – šeit jau nav tikai lavandu lauki, šeit ir sajūtu dārzs. Un mani tas priecē, ka viņi jūt tieši to, kā mēs ejam – ļaujoties sajūtām, pamazām vērojot, ieklausoties sevī, neskrienot pēc kaut kādiem piecgades plāniem,» stāstījumu iesāk Agnese Kļaviņa. Ieskanas vēja zvans, un Agnese stāsta tālāk: «Kas mums ir jauns? Veikaliņš! Tik, tik, tikko uzcelts! Vēl pat nav īsti pabeigts. Tajā mēs tirgojam pagājušā gada ražas produkciju.» Pērn katrs otrais ciemiņš taujājis pēc kā smaržīga: «Tad bija skaidrs, ka noteikti vajadzēs vietu, kur varētu visu to parādīt, izsmaržot un piedāvāt.» Agnesei runājot, esam aizstaigājuši līdz vecai, līkai priedei, zem kuras zariem iekārtota telpa rāmai būšanai. Piesēžam. Dzied putni. «Šis ir tikai otrais ziedēšanas gads. Pagājušogad jau mums likās skaisti, bet šogad ir vēl biezāks, vēl vairāk lillā. Pērn taustījāmies, mums varbūt bija pat nedaudz bail, – kā tas būs, vai mēs to gribam, ka šeit nāks cilvēki. Bet apradām un sapratām, ka ciemiņus uzņemt ir forši. Šogad jau ir nedaudz jaudīgāk,» turpina Agnese. Viņa piekrīt, ka caur šo vietu ventspilnieki beidzot ieguvuši to, ko līdz šim meklēja un atrada Liepājā, Kuldīgā vai Rīgas radošajos kvartāliņos: «Mēs arvien vairāk sākam to apzināties. Sākumā to nejutām, bet tagad cilvēki nāk klāt un saka. Tad es tā apstājos un padomāju – jā, šādas vietas mūspusē tiešām pietrūka. Kur cilvēks var atbraukt, noklāt savu sedziņu, padzert kafiju, apēst bulciņu un skatīties uz lavandām. Pilnīgā meža vidū; ja ir pareizais vējš, var dzirdēt arī jūru. Mums ir teikuši – te jau var meditēt!»

Kaspara Kļaviņa ikdiena ir tulkošana. «Tas ir tas, ko mācījos Ventspils Augstskolā, kas ir nopietnākā augstskola, kur sagatavo profesionālos tulkotājus. Pārsvarā tulkojam tehniskās specifikācijas. Sākot no metināšanas, tipogrāfijas drukas iekārtām līdz pat auto vai vēja ģeneratora apkopes instrukcijām, kas domātas servisa speciālistiem. Tulkojumi ar tehnisku virzienu ir mūsu specializācija. Mēs tulkojam arī uz visām Baltijas valodām, ukraiņu, kazahu, poļu un vēl citām. Man ir projektu vadītāju un ārštatu speciālistu komanda.» Jautāts, kā no Tulkošanas studiju fakultātes absolventa ticis līdz statusam uzņēmuma īpašnieks, Kaspars teic: «Kā daudz kas dzīvē! Sakrīt kādi notikumi, cilvēki, izveidojas apstākļi. Ja ir neatlaidība un nepadošanās gars, tad daudz ko var sasniegt.»

Agnese pēc vidusskolas studējusi psiholoģiju, absolvējusi fotoskolu, kur profesiju apguvusi pie tādiem vecmeistariem kā Binde un Auziņš. «Es esmu dzimusi Ventspilī. Pēc vidusskolas devos studēt uz Rīgu. Tur ar Kasparu sapazināmies, braukājām ciemos pie vecākiem, piedzima bērni, sapratām, ka viņiem te pa vasarām ir labi. Tas nāca tā pamazām, pamazām, kad Rīga mums vairs nesniedza gandarījumu. Pārvācāmies, un nebija divu domu, ka tā būs Ventspils, jo es bez jūras nevaru,» vārdu pa vārdam Agnese atklāj Kļaviņu ģimenes stāstu. Kaspars turpina: «Cilvēki pastrādā galvaspilsētā ienesīgos amatos. Sakrāj tur biznesa, mārketinga pieredzi, bet ir cita garša, kad tu pats sev strādā un dari to, kas tev patīk. Un ja vēl ar to var nopelnīt! Lai sāktu, protams, ir svarīgi, lai būtu stabili ienākumi.» Tulkošana joprojām ir Kaspara un ģimenes bāze, bet Agnesei viss darbu cēliens paiet lavandu laukos. «Lai gan gribētos tagad, skatoties uz lauku, ķert kameru rokās un padarboties, bet tam man vairs laika neatliek. Tas paiet rušinoties un pārvaldot House of Lavender interneta lapas – Facebook un Instagramā, kur arī ir aktīvi jādarbojas. Plus – tā ir ravēšana, tā ir zāles pļaušana, tā ir ražošana, jo viss, kas tiek novākts, ir jāpārstrādā. Ir jāšuj. Ir ļoti daudz, ko darīt. Esmu cilvēks – orķestris,» smejas Agnese un turpina: «Vasarās mēs Staldzenē dzīvojam. Pa ziemu – Ventspilī. Bērnam ir skola, tur ir ērtāk.» Kaspars iestarpina: «Te jau arī skaitās Ventspils.» Un Agnese turpina: «Nu ja! Meža vidū – Ventspils. Daudzi par to brīnās – kā tas ir iespējams!»

Runājot par nākotnes plāniem, atklājas, ka salmi, kas šobrīd kalpo kā dekorācija, ir Kaspara jaunā aizraušanās – permakultūra. Tā kļūst arvien populārāka gan pasaulē, gan arī pie mums Latvijā. «Permakultūru es saucu par slaistu lauksaimniecību, esmu slinks pēc dabas. Slinkums ir attīstības pamatā. Tā es vienmēr saku. Ir jāmeklē optimālākie veidi, kā nonākt līdz vēlamajam rezultātam ar mazāku piepūli. Permakultūrā mulčē, klāj salmus uz zemes ar domu, lai saglabājas mitrums un neaug nezāles. Es izlasīju vienu rakstu par ģimeni, kura gribēja saimniekot, bet sanāca tā, ka viņi visu laiku pavada dārzā un nekam citam vairs gandrīz neatliek laika. Un tad viņi bija nonākuši līdz permakultūrai. Viņi ļoti slavināja šo pieeju, tad nu mēs arī domājām – pamēģināsim. Pirmos sastādījām sparģeļus pie žoga. Tagad domājam sastādīt avenes un krūmmellenes. Zeme ir, kaut kas jādara. Lai ir daudzveidība,» par savu jauno hobiju stāsta Kaspars un Agnese turpina: «Tur, kur tagad ir salmi kā dekorācija, tur nākamgad būs vēl lavandas. Lavandīni – cita šķirne, kas ir garāka un smaržo nedaudz rūgtāk. Šobrīd mums aug klasiskā lavanda – agnustifolia. To lielākoties izvēlas, jo tā ir ļoti ziemcietīga. Ļoti labi pārnes ziemu. Kā būs ar lavandīniem – nezinu, to mēs atkal eksperimentēsim. Kā jau ar visu. Nav mums nekāda zaļā vai agronomiskā izglītība.

«Nākamgad būs arī kafija,» bilst Kaspars. Agnese stāsta plašāk: «Ir plānā maza kafejnīca – treilerītis, galdiņi, lai bērni var kādu frī kartupelīti apēst, mammas kafiju padzert. Es nezinu nevienu citu lavandu lauku, kur šobrīd tā varētu. Bet nav jau stāsts par to, ka jābūt savādāk kā citiem. Tās atkal ir mūsu sajūtas – ja mēs brauktu, kā mēs gribētu, ko vēl labprāt nomēģinātu vai izbaudītu.» Jau šo sestdien Kļaviņiem būšot vēl nebijis pārbaudījums. Viens no kādas Rīgas tūrisma firmas organizētas Kurzemes tūres 45 ceļotāju pieturpunktiem būšot Ventspils lavandu lauki.