No bezcerības izglābj sadraudzība

Kristiešiem ļoti vajadzīga sadraudzība, jo vienatnē, vienatnē var ieslīgt depresijā un aiziet no Dieva pārāk tālu – šī ir viena no svarīgākajām Viktora (26) atziņām.

Bērnībā Viktora vecmāmiņa Zuzanna, kas dzīvojusi Latgalē, vedusi mazdēlu uz katoļu baznīcu, un puika jau toreiz aptvēris – Dievs redz visu, no Viņa nevar noslēpt nevienu palaidnību.

«Es jau tad visu uztvēru nopietni un sapratu, ka mēs visi esam Dieva priekšā atbildīgi un nepareiza rīcība ir grēks.» Ja kaut kas nav vedies tā, kā Viktors gribējis, viņš aptvēris, ka apbēdinājis Tēvu. Zuzannas iemācītās lūgšanas palīdzējušas paļauties uz To Kungu arī tad, kad puisis sācis apšaubīt Dieva providenci.

«Dzīves grūtībās pietrūka kristiešu sabiedrības. Centos lūgties, palaikam iegāju Ventspils katoļu baznīcā, bet trūka stiprinājuma un līdzcilvēku sapratnes. Man bija personīgas attiecības ar Dievu, bet jutos vientuļš.» Vakaros Viktors nemitīgi lūdzies, lai Tas Kungs maina šo situāciju, jo līdzcilvēkiem atklāt savas reliģiskās pārdomas bijis neiespējami.

Nomira vecmāmiņa, un puisis aizbraucis uz Angliju. «Tas bija smags periods. Manā sirdī bija aizvainojums un nepiedošana. Reiz iegāju kādā baznīcā. Mazajā kapelā pēkšņi sapratu – ticība ir globāla lieta, kas vienlīdz svarīga gan tiem, kas dzīvo Rēzeknē, gan Londonā, Ventspilī...

Sen nebiju skaitījis Tēvreizi, bet tajā baznīcās izdevās!» Atgriezies Latvijā, Viktors piebiedrojies baptistu draudzes jauniešiem, no sirds priecājoties par iespēju pateikties Dievam un slavēt Viņu. «Regulāri apmeklējot dievkalpojumus, pie manis atkal atgriezās pareizās domas un bērnībā ieliktā patiesība, ka Dievs jāgodā.»

Pienāca 2009. gada 1. marts, un Viktors kristījās baptistos, dziļi izjūtot, ka viņš top mazgāts no grēkiem un Dievs devis iespēju atgriezties. «Vienubrīd domāju, ka baznīca ir cilvēku izdomāta un viltību pilna, bet, pieņemot sirdī Jēzu un apjaušot, ka Viņš miris manu grēku dēļ, kas tādēļ ir piedoti, viss nostājās savā vietā.»

Vienubrīd Viktors dziedājis draudzes korī, pēc tam atteicies no šīs kalpošanas, jo darba dēļ nācies kavēt mēģinājumus, un tas puisim nav paticis – viņš visu vēlas izdarīt godam. Viktors labprāt apmeklē jauniešu vakarus, kuros tiekas dažādu draudžu brāļi un māsas.

«Tie ir cilvēki, kas mani izprot, un es viņiem uzticos!» Puiša draugs Harijs Krūklis teic, ka Viktors ir izpalīdzīgs un labsirdīgs draugs, kas jauniešu vakaros, kad citi dažkārt aizfilozofējas pārāk tālu, saliek visu pa plauktiņiem. «Cenšos šajā pasaulē saskatīt labo un mīlēt arī tos, kas vēl nav atgriezušies pie Dieva.

Lūdzos par viņiem, bet zinu, ka katram pašam jāatrod ceļš pie Kunga – attiecības ar Viņu nedrīkst uzspiest.» Viktors joprojām priecājas par iespēju atgriezties Tēva klēpī, tāpēc izmanto katru piemērotu brīdi, lai slavētu Dievu. Kad pavaicāju par puisim par viņa sapņiem, Viktors beidzot pasmaida un precizē: «Par kuru lai saku – garīgo vai laicīgo?» Saku, lai atklāj abus, un tad viņš atklāj: «Garīgais sapnis ir nokļūt debesīs, otrs – apprecēties un izveidot ģimeni.» Meitene jau esot noskatīta!

Pie foto: Kristū vienotie draugi: Viktors (pa labi) un Harijs.