Knuts raksta asiņojošiem pirkstiem

Skujenieks nekad nav baidījies runāt un rakstīt, ko domā. Padomju vara par to atspēlējās, liekot septiņus gadus padzīvoties soda nometnēs un vēlāk ilgi neļaujot publicēties, tomēr Knuta gars nav salauzts un viņš aizvien apgalvo – politiski represētais nav profesija.

Rudenī, kad Ventspilī Dzejas dienās pasniedza Sudraba tintnīcu un divas izcilības balvas, viena no tām pienācās arī jums. Toreiz neatbraucāt, kas atgadījās?

– Es profesionāli slimoju, un literatūras vietā tagad vairāk nodarbojos ar praktisko medicīnu – kā pacients. 75 jau nav gluži 17, un krājas gan tās kaites, kas pa gadiem sastrādātas, gan pavisam jaunas. Ar zvīņēdi draudzējos jau gadus 40, kopš atgriešanās no lēģera, bet vispār tas ir dzimtas mantojums. Par šo slimību esmu izteicies ari publiski, atgādinot – kam pielaulāta psoriāze, to nebūs no tās šķirt, jo slimība nav izārstējama. Vienmēr saku, lai cilvēki nesaceras par daudz. Piemēram, tagad līdz pavasarim esmu apņēmies savest sevi kārtībā, jo tad sāksies bīstamākais laiks. Savulaik, kad par psoriāzi izdeva brošūru, uzrakstīju priekšvārdu, bet nu jau kur tas laiks, kad par šo slimību vairs nepārdzīvoju. Tā, protams, nav nekas patīkams un ērts, bet cilvēkam jau visu laiku ir jācīnās...

Visu interviju lasi šodienas laikrakstā „Ventas Balss”!