Ventspils tranzītbiznesa karš. 2. daļa ''Kā ielaušanās kļuva par ciemošanos''

Laiks vilkās neparasti lēni, 2007. gada 5. aprīļa pusnakts negribēja un negribēja pienākt. Edgars Jansons, Baltic Juice Terminal būves iniciators un daļējs finansētājs, skraidīja apkārt sulu termināla vārtiem – atlaistais termināla direktors Aleksejs Ivanovs bija iebarikādējies un ne pats nāca ārā, ne laida Jansonu ar viņa darbiniekiem iekšā. Patlaban Jansons zvanīja Anrijam Lembergam, lai paprasītu kādu padomu, kamēr pāreējie klātesošie cieta klusu.

– Paskaties, paskaties! – kāds no biedriem pēkšņi sagrāba Jansonu aiz pleca. – Reku, tur tas logs… vadītāju kabineti! Kas tā par šaudīgu gaismu? Vai tur iekšā neparādās liesmas? Varbūt viņi dedzina sulu termināla dokumentus?!

Uztraukumam pamats bija veēl nopietnāks nekā vienkāršas raizes par puspabeigtā termināla likteni. Kad 2006. gada sākumā Kālija parks bija mēģinājis prettiesiski izdzīt no Pārventas Biznesa centra tā apsaimniekotāju – kādu specializētu firmu ar nosaukumu EHD, tolaik Anša Sormuļa, Edgara Jansona un Andra Vilcmeiera vadītais LSF Holdings savus serverus (kuri līdz tam stāvēja Dzintaru ielā 22) pārveda uz sulu terminālu, kam nesen bija nosvinēta jumta uzlikšana un kurā varēja atrast piemērotu vietu.

Skapis man atsūtīja īsziņu…

LSF Holdinga galvenais datorists vēlāk pastāstīja: serveru skapji bija aizslēgti ne vien ar atslēgām, bet apgādāti arī ar kustību sensoriem. Ja kāds gribētu atmūķēt vai atlauzt datu glabāšanas centrāli, tad no tās uz sistēmu administratora mobilo telefonu automātiski aizietu īsziņa, kas vēstītu par nesankcionētu piekļuvi. Pirms desmit gadiem tā bija visai novatoriska iespēja, kura dokumentu un datu zagļiem prātā neienāca. «Tā arī notika – šajā dienā serveru skapi kāds mēģināja atmūķēt, un tas skapis man uzreiz atsūtīja īsziņu, ka viņu lauž vaļā,» sacīja datorsistēmu priekšnieks, pie kam viņa vārdi skapis man atsūtīja īsziņu, ka viņu lauž vaļā pat neizraisīja smieklus.

Serveri bija apdraudēti, jo no tiem bija atkarīga ne tikai ogļu, kālija sāļu un citu kravu kustība, kā arī dažādu kontraktu izpilde, bet serveros atradās arī piecus gadus krājušies grāmatvedības dati un dokumenti. Tajā skaitā serveri glabāja failu oriģinālus, kuri pierādīja naudas plūsmu ofšoru virzienā Latvijas Kuģniecības naudas izzagšanā un citos noziegumos. Bet no ofšoriem šī nauda atgriezās Latvijā, lai ieplūstu Lemberga oponentu kabatās, un par šo naudu tika finansēti arvien jauni un jauni noziegumi – korupcija, nelegāla telefonu noklausīšanās, politisko spēku atbalstīšana ar apšaubāmām pozitīvisma kampaņām un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija.

Atbraukušie tovakar tā arī savā terminālā nespēja ieiet. Savukārt tie trīs vīri, kas tajā vakarā pirms tam iekļuva terminālā un nebija izdabūjami laukā, bija atlaistais direktors Aleksejs Ivanovs, kādam Jerofejevam (Oļega Stepanova šoferim) līdzīga persona, un Vladislavs Šafranskis, kurš vienlaikus bez graudu termināla šefa pienākumu pildīšanas bija arī Ventspils domes deputāts, ievēlēts no Saskaņas. Viņš kopā ar visiem zināmā tiesu farsa – Ojāru Grinbergu lietas – centrālo personu, pašu Ojāru Grinbergu, un Alvi Landmani veidoja diezgan slinku un bezzobainu opozīciju Ventspils domē. Šie deputāti bija čakli iesniegumu, kļauzu un skaļu publisku paziņojumu rakstītāji, toties visai kūtri domes sēžu un komiteju apmeklētāji.

Grinbergs, Landmanis un Šafranskis vairākas reizes mēģināja panākt Aivara Lemberga izbalsošanu no mēra amata – tas, ka vienmēr šie mēģinājumi beidzās ar neveiksmi, neatturēja viņus mēģināt. Gandrīz vienmēr šī retorika tika pamatota vienīgi ar frāzēm par smagām apsūdzībām. Kā redzams, šāda argumentācija – kā liecināja novērošanas kameru kadri – neatturēja pašu Šafranski no sirošanas pa sulu terminālu.

Viegli būt opozicionāram

Kad Vladislavam Šafranskim tika aizsūtīti elektroniski jautājumi saistībā ar ielaušanos sulu terminālā, viņš atrakstīja – atbildēšot tikai uz tādiem jautājumiem, kas iesūtīti uz papīra un adresēti viņam kā domes deputātam. Kad nu izrādījās, ka Informācijas atklātības likums neļauj šķirot, kādā veidā vēlētām vai algotām valsts un pašvaldību amatpersonām tiek uzdoti jautājumi – rakstiski, mutiski vai elektroniski –, Šafranskis neatbildēja vispār, tāpēc mediju ziņas ar virsrakstiem Deputāts pa nakti ielaužas svešā terminālā sākumā nesaturēja paša Šafranska versiju.

Nedēļas laikā Šafranskis saņēma dūšu, paspēja izdomāt savu versiju un apgalvoja, ka terminālā esot nevis ielauzies, bet ciemojies: «Pildot savus deputāta pienākumus, iepazinos ar biznesa attīstību ostā un pēc Ivanova ielūguma viesojos terminālā. Tā kā pa dienu abi ar Ivanovu esam aizņemti, norunājām to darīt vakarā – pēc darba. Par pazudušajiem dokumentiem neko nezinu un neatbildu. Biju terminālā kādas pāris stundas, tikmēr neko aizdomīgu nemanīju. Ja prokuratūra man par šo gadījumu vai jebko citu uzrādīs apsūdzību, tad es atkāpšos no deputāta amata,» pauda Šafranskis. Ko par to visu domāja tauta, liecināja nākamā socioloģiskā aptauja, kurā ventspilnieki tika aicināti novērtēt visu Ventspils domnieku darbu – Landmanis un Grinbergs reitingā ieņēma divas priekšpēdējās vietas, bet Šafranskis – pašu pēdējo.

Nākamajā rītā, kad LSF Holdinga darbinieki beidzot tika iekšā sulu terminālā, atklājās, ka uztraukums, par laimi, bijis veltīgs: serveri nebija pazuduši vai sasisti, un arī dati nebija nodzēsti. Visi atviegloti uzelpoja, jo iepriekšējo gadu gaitā uzkrāto ekonomikas datu pētniecība un analīze vēl nebija noslēgusies, un tobrīd tikai neliela cilvēku kopa zināja, kas atrodams šajos ne tikai ar trīsstāvīgām parolēm, bet vēl arī magnētiskajām un viedkartēm aizsargātajos failos. Cita starpā tajos slēpās arī atslēga 130 miljonu dolāru izzagšanai no daļēji valstij piederošās Latvijas Kuģniecības un mahinācijām ar Ventspils naftas privatizāciju.

Minēto personu iznestos dokumentus ne sulu termināls pats, ne LSF Holdings līdz galam tā arī neatguva. Jaunieceltais direktors Nikolajs Petrovs cīnījās par to, lai terminālu tomēr palaistu ekspluatācijā un tajā sāktu pārkraut sulas. «Ventspilī jāierodas kuģim ar sulas koncentrātu, kuru iepumpēs terminālā. Pēc tam to atšķaidīs ar svaigu ūdeni un vedīs tālāk uz NVS valstīm, kā arī, protams, pārdos pārtikas un dzērienu ražotājiem tepat Baltijā,» Petrovs stāstīja. «Esam jau saņēmuši sertifikātu, kas apliecina mūsu gatavību strādāt ar pārtikas produktiem!»

Ostas velkoņi pieprasa naudu par mēbelēm

Tikko kā sulu termināla darbs bija stabilizēts, varēja sākt domāt par sulu transportēšanu uz Ventspili, tika pieprasīta uzņēmuma maksātnespēja. Interesantākais, ka to prasīja nevis kāda būvfirma, kas bija piedalījusies Baltic Juice Terminal būvniecībā, bet gan velkoņu uzņēmums Ostas Flote!

Tā kā neviens sulu kuģis pie jaunā termināla piestājis vēl nebija, tad velkoņi nevarēja pieprasīt samaksu par kuģa pievilkšanu pie muliņa. Tad par ko sulu termināls varētu būt parādā velkoņiem? Atklājās, ka Ostas Flote pieprasa samaksu par… mēbelēm.

Noskaidrojās, ka Ostas Flote iesniegusi tiesā dokumentus no mēbeļu salona Didrihsons, kurš uzskatīja, ka jaunais sulu termināls nav samaksājis par tajā uzstādītajām biroja mēbelēm, un cesijas kārtībā nodevis parādu Ostas Flotei, lai tā Didrihsona vietā piedzen naudu par mēbelm. Tiesa maksātnespējas procesu izbeidza. No direktora amata izbalsotais Ivanovs nelikās mierā un iesniedza paziņojumu, ka viņam kāds esot draudējis – šoreiz policijā. Izteikumiem par draudēšanu policija neatrada it nekādus pierādījumus, tālab atteicās ierosināt kriminālprocesu.

Sapratis, ka termināla direktora amatu neatgūt, Ivanovs meklēja, kam vēl viņš varētu piesieties, un visbeidzot mēģināja uz gadu ielikt aiz restēm Ventas Balss galveno redaktori. Par ko? Par to, ka avīze bija nodrukājusi publisku paziņojumu, kurā informēja sabiedrību – par jauno sulu termināla priekšsēdētāju kļuvis Nikolajs Petrovs. Šī fakta publicēšanu Ivanovs bija uztvēris kā nomelnošanu! Protams, izgāzās arī šis gaisa jaukšanas mēģinājums, tomēr Latvijas tiesu iestādēm bija jātērē laiks tā izskatīšanai, kamēr rindā gaidīja īsti cietušie īstās tiesu lietās.

Beidzot – pozitīvs pavērsiens!

Uz šādu notikumu fona kravu īpašnieki atteicās sūtīt uz Ventspili sulu koncentrātus, negribēdami riskēt ar vērtīgām kravām. Baltic Juice Terminal ēku, piestātni un pārējo infrastruktūru pārņēma kreditors – ar Rietumu Banku saistīta firma. Tikai desmit gadus pēc ēkas uzbūvēšanas beidzot izdevās tai atrast kādu pielietojumu: 2016. gada jūlijā tika paziņots – sulu vietā pārkraus cukura melasi (t.s. jēlcukuru), kā arī augu izcelsmes eļļas. Gadā plānots pārkraut līdz 100 000 tonnām melasi, plus tikpat lielu apjomu eļļas.

Ventspils mērs un brīvostas valdes priekšsēdētājs Aivars Lembergs situāciju aprakstīja šādi: «Sulu termināls diemžēl nav strādājis nevienu dienu, bet tur tika ieguldīti vairāk nekā 27 miljoni eiro. Tur bija jānodarbina apmēram 35 augstas kvalifikācijas cilvēki, un pašvaldība nodokļu veidā būtu ieguvēja. Tagad solījums ir, ka viņi atsāks strādāt. Starp citu, nomas maksu viņi maksā. Lai ko arī nekrautu, cilvēki tur būs vajadzīgi, līdz ar to nodarbinātības situācija mums uzlabosies!»

2016. gada 11. septembrī beidzot Ventspils ostā ienāca pirmais kuģis ar 5300 tonnām palmu eļļas no Malaizijas – 183 metrus garais, 2013. gadā būvētais tankeris Stenaweco Marjorie K. Tagad Baltic Juice Terminal plāno kuģi pieņemt katru mēnesi.

Desmit gadi ir bijuši vajadzīgi, lai novērstu Oļega Stepanova un viņa sabiedroto radīto kaitējumu sulu pārkraušanai. Pa šiem gadiem termināls būtu jau divkārt atpelnījis tajā ieguldīto, vienlaikus valstij gadā samaksājot ap trim miljoniem eiro nodokļos. Pie kam jāatceras: katra no minētajām 35 darbavietām tālāk rada 7 līdz 8 darbavietas citos ekonomikas sektoros Ventspils novadā un pilsētā.

Turpinājums sekos!