Ventspils tranzītbiznesa karš. 1. daļa

Nakts reidi un sulu termināls

Ik pa brīdim sadurdamies savā starpā, 2007. gada 5. aprīļa vēlā un tumšā vakarā upē klusu skrapstēja salūzušie ledus gabali, kas, pavasarim nākot, peldēja lejup pa Ventu. Augšā, uz tilta, rībēja satiksme, un no ziemeļrietumiem garā, dobjā tonī atskanēja kāda kuģa miglas taures sveiciens, kuģim no reida ieejot ostā velkoņa Amber pavadībā. Labajā krastā tūlīt aiz tilta melnēja liels, melns kubs trīsstāvu mājas augstumā, kuru no upes atdalīja dzelzceļa atzars, tāpēc kubu ar piestātni savienoja īpašs cauruļvads, kas pāri sliedēm sniedzās no kuba līdz muliņam.

Tolaik jaunais sulu temināls (kurš vēlāk bankrotēja, tika pie jauniem īpašniekiem un tikai tagad beidzot sācis strādāt, pārkraujot melasi un augu eļļas) ne tuvu nebija pabeigts, tāpēc caurule vēl bija tikai iezīmēta projektā – toties Baltic Juice Terminal jau bija paguvis iegūt arhitektūras balvu par novatorisko, ostas objektam netipiski stilīgo izskatu. Kā arī, protams, negatīvu publicitāti – laikraksts Diena ar savu mūžīgo anti-Ventspils nostāju kritizēja Aivaru Lembergu līdz ar satiksmes ministru Aināru Šleseru, ka tie it kā esot par nodokļu naudu izbūvējuši sulu termināla pievedceļus. Šādas ziņas mulsināja ne tikai ventspilniekus – kā ikviens pats var pārliecināties, termināls atrodas tieši ielas malā, kamēr otrā malā tas robežojas ar upi, tāpēc nekādi pievedceļi nemaz neeksistē. Savukārt, ja domāti sliežu ceļi, tad arī tie jau sen atradās tajā vietā, jo tie ved zem tilta uz BMGS teritoriju.

Aizdomīgi vīri iznes dokumentu grēdas

Ielas pusē garāmbraucošās mašīnas pāri žogam spīdināja savas gaismas, kuras ātri pārskrēja zili dzeltenajai, reljefi svītrotajai ēkai. Vientulīga lampiņa apgaismoja ieejas durvis, pie kurām patlaban sapulcējās trīs aizdomīgi, krieviski runājoši vīri, tērpušies tumšās ādas jakās. Viņi kādu brīdi paķimerējās gar atslēgām, līdz atdabūja durvis vaļā un iekļuva terminālā.

Pēc neilga laika vīri atkal parādījās. Viens no viņiem rokās stiepa milzīgu dokumentu kaudzi, kam pats tikko spēja saredzēt pāri. Kad dokumenti bija aizgādāti nez kur, vīri atkal devās iekšā terminālā, aiz sevis turklāt aizslēdzot termināla ārējā žoga vārtus un kaut ko piekodinot postenī sēdošajam sargam.

Laikam vīri zināja, ko darīja, jo pēc kāda laiciņa pie termināla, riepas svilinot, piegrieza divi melni Lexus. No abām izlēca nikni, plecīgi vīri, kas nevilcinoties, kaklasaitēm plīvojot, metās pie sulu termināla vārtiem.

– Uzrādiet dokumentus! – sargs viņu skrējienu piebremzēja.

– Re kur ir! – niknie atbraucēji pastiepa pases un tiesības. Sargs rūpīgi pārbaudīja.

– Jūs esat Edgars Jansons, ja? Atvainojiet, bet jūs esat sarakstā.

– Kādā sarakstā?!

– Direktors izdevis sarakstu ar tām personām, kuras nedrīkst ielaist terminālā…

– Kāds vēl direktors! Reku, viņš ir jaunais direktors! – Jansons ar īkšķi norādīja uz inženieri Petrovu – vīru ar milzīgu pieredzi tehniskajā laukā, kurš vispārējā pieredzējušu cilvēku trūkuma dēļ tās pašas dienas rītā bija pierunāts kļūt par sulu termināla valdes priekšsēdētāju.

– Atvainojiet, bet es nedrīkstu jūs ielaist. Mans priekšnieks ir Aleksejs Ivanovs, un viņš ir sastādījis tādu kā melno sarakstu ar tām personām, kuras nedrīkst ielaist terminālā. Redz kur ir tas saraksts, varat pārliecināties. Es redzu, ka jūs esat šī paša termināla investori, esat ieguldījuši šeit milzu naudu, bet iekšā es jūs nelaidīšu!

– Nu gan tu muldi! Mēs esam šī uzņēmuma akcionāri! Es esmu akcionāru oficiālais pārstāvis! – LSF Holdinga vadītājs Jansons turpināja, pamazām paceldams balsi. – Pa pusei šis termināls ir LSF Holdinga īpašums, mums jātiek iekšā!

– Prasi Ivanovam… – sargs izlīdzējās ar parasto atbildības deleģēšanu augstākstāvošam un sāka spaidīt telefona taustiņus.

– Un kā tu domā, kāpēc mēs te esam? Tāpēc, ka Ivanovam šodien mums Rīgā bija jāatdod līgumi un citi papīri, bet viņš no mums aizlaidās un ir izslēdzis telefonu! No tā, ka tu zvani viņam pa iekšējo līniju, es saprotu, ka viņš sēž tepat terminālā un ir devis tev rīkojumu nelaist iekšā pašu akcionārus! – Jansons runāja pārliecinoši, taču nevis konfliktējot ar sarunu biedru, ko jācenšas pievērst saviem uzskatiem, bet gan parādot Ivanova rīcību kā muļķīgu un nesaprātīgu. Tomēr sulu termināla sargs, lai arī šaubījās, atzina par labāku pieturēties pie instrukcijas. Akcionāru pārstāvji atgriezās pie savām mašīnām un mēģināja izdomāt, ko iesākt.

Strādāšanas vietā – kašķēšanās

Tikko atlaistais valdes priekēsēdētājs Aleksejs Ivanovs, līdzīgi kā AS Ventspils Grain Terminal vadītājs Vladislavs Vlads Šafranskis, sēdēja uz ļodzīga krēsla. Jaunuzbūvētajos Ventspils terminālos tolaik puse parasti piederēja vieteējiem investoriem, otra puse — kravu īpašniekiem. Normālā biznesa situācijā tas garantētu gan terminālu veiksmīgu darbību vietējos apstākļos, gan kravu plūsmas neapsīkšanu, taču biznesa konfliktu situācijā algotie darbinieki dažkārt jutās spiesti rīkoties nevis savu tiešo akcionāru interesēs, bet pieslieties vienai vai otrai pusei. Šafranskis, kā varēja spriest pēc viņa rīcības, bija un palika melnā oligarha Oļega Stepanova uzticības persona – viens no nedaudzajiem Stepanova atbalstītājiem, kurš nefigurēja kriminālprocesos kā aizdomās turamais vai apsūdzētais. Arī Aleksejs Ivanovs bija viens no Stepanova grupējumam simpatizējošajiem.

LSF Holdings bija kravu piesaistīšanas un ekspedīcijas uzņēmums, kurā viens no dibinātājiem bija Aivars Lembergs. Viņam likums atļāva ieguldīt personīgos līdzekļus šādā holdingā, kas nepretendē uz pašvaldības vai valsts īpašuma izmantošanu. Lai nerastos it nekādi interešu konflikti, firmas juridiskā adrese drošības pēc tika noreģistrēta Rīgā. LSF tika dots uzdevums – uzlabot Ventspils ostas kravu apgrozījumu, piesaistot jaunas kravas no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Kazahstānas un citurienes. Pēc 2001. gada LSF Holdinga uzņēmumiem tas izdevās tik spīdoši, ka LSF kļuva par lielākajiem nodokļu maksātājiem valstī 2004. un 2005. gadā, iekļūstot arī straujāk augošo kompāniju un lielāko pelnītāju tabulās. Piegādātās kravas izrāva no ilgstošiem zaudējumiem Ventspils tirdzniecības ostu. Kravu plūsma uz Kālija parku pieauga, tāpat pievestās kokmateriālu kravas. Sapelnīto naudu LSF Holdings nevis notrallināja, bet gan ieguldīja jaunu objektu būvniecībā – ar LSF Holdinga palīdzību tika uzbūvēti un nodoti ekspluatācijā graudu un sulu termināli Ventspilī, sākās darbs pie Baltic Coal Terminal būvēšanas. Tika iegādātas daļas SIA Ostas Flote, izveidots velkoņu serviss arī Liepājā, kam piederēja tobrīd modernākie velkoņi Latvijā – Amber un Ventspils.

Bet tagad Ventspils ostas panākumi bija apdraudēti. Ar motivāciju ka tikai ieriebt Lembergam dažādi politiskie, ekonomiskie un kriminālie grupējumi bija uzsākuši biznesa karu, kas uzliesmoja jau no 2005. gada beigām, bet 2006. gada pavasarī pieņēma atklātu formu. Tā kā neizdevās iznīcināt pilsētas mēru un viņa domubiedrus, tad t.s. oponentu (kurus vēlāk arvien biežāk sauca par šakāļiem) mērķis bija – iznīcināt Ventspils uzņēmumus. Tas, ka simtiem un tūkstošiem cilvēku varēja kļūt par bezdarbniekiem, tādu multimiljonāru kā Oļegs Stepanovs diez vai uztrauca. Viņam līdzīgie rīkojās pēc principa «jo sliktāk ies pilsētai un tās iedzīvotājiem, jo labāk mums – varēsim pie visa vainot Aivaru!»

Visi nonāk melnajos sarakstos

Tagad nelaime bija uzkritusi Baltic Juice Terminal. 2007. gada 5. aprīļa rītā Ivanovs bija izsaukts uz LSF Holdinga juridisko adresi Rīgā, Doma laukumā, nedaudz tur pagrozījies, bet dokumentu kaudzi, ko viņam vajadzēja nogādāt pie akcionāriem, tā arī nebija izvilcis no savas mašīnas aizmugurējā sēdekļa. Vēlāk viņš vispār pazuda – kā nosprieda akcionāru pārstāvji, droši vien aizlaidās atpakaļ uz Ventspili, tšpēc sulu termināla padome steigšus noorganizēja ārkārtas sēdi un izbalsoja Ivanovu no amata, vietā ieceļot pieredzējušo, mierīgo un nosvērto Nikolaju Petrovu. Taču Ivanovs bija izslēdzis telefonu, un padomes locekļi baidījās, ka Ivanovs, izmantodams savas pēdējās pilvaru stundas, paspēs nodarīt kādu nelabojamu kaitējumu, tāpēc Jansons bija savācis savus tuvumā pagadījušos darbiniekus, un visi bija metušies uz Ventspili pakaļ Ivanovam.

— Simts punkti, ka viņš tur sēž iekšā terminālā! Un nelaiž mūs klāt, lai tikai nebūtu jāatdod mūsu dokumenti! Jāsauc policiju, vai? Nu ir gan: netiekam iekšā terminālā, ko mēs visi kopīgi būvējām! Pats savus akcionārus ielicis melnajā sarakstā! Stepanovieši klonējuši kārtējo biorobotu? – Jansons šķendējās. (Par biorobotiem bija iesaukti oligarha Oļega Stepanova un bēdīgi slavenā Šveices advokāta Rūdolfa Meroni pakalpiņi: tie bija gatavi izdarīt jebko, ja tikai vadoņi lika. Vēlāk mēs redzēsim neskaitāmus piemērus.)

Turpinājums sekos!