Tēvs Vadims: Visatļautība nav brīvības sinonīms

Kādi bija jūsu skolas gadi, vai mācījāties labi?

– Uzskatu, ka nemācījos tik labi, kā varētu, un šobrīd nožēloju, ka nebiju centīgāks un lietderīgāk neizmantoju mācībām atvēlēto laiku, lai gan, no otras puses, mani aizsūtīja uz Arteku.

Tātad bijāt pionieris?

– Gandrīz visi tolaik bija pionieri... Mans dzīve veidojās tā, ka ticīgs kļuvu pēc skolas, lai gan ticības iedīgļi parādījās ātrāk – agrīnajos pusaudža gados, kad sapratu – pasaule nav tikai tas, ko redzam, un pastāv augstāks spēks. Par laimi tad, kad nopietni aizdomājos par garīgām vērtībām, bija sākusies Atmoda un par šiem jautājumiem varēja runāt atklāti. Pabeidzis Rīgas Valsts tehnikumu, kur apguvu programmēšanu, kad biju dzīves krustcelēs ar daudzām iespējām, sapratu, ka vēlos sevi veltīt kalpošanai Dievam. Iestājos Rīgas Garīgajā seminārā, pēc tam divus gadus biju diakons, bet nu jau septiņus gadus esmu mācītājs.

Vēlreiz par jūsu skolas laikiem – kā piespiedāt sevi mācīties tad, kad negribējās?

– Vienmēr jau nepiespiedu, bija arī slinkuma periodi. Labāk padevās humanitārās zinības, grūtāk veicās ar fiziku un matemātiku, tomēr, centīgāk piestrādājot, tiku galā pat ar eksaktajiem priekšmetiem, kas bija nepieciešami, apgūstot programmēšanu.

Ko esat secinājis, uzklausot draudzes locekļus, – kas uztrauc vai nomāc mūsdienu skolēnus?

– Viņiem, tāpat kā jebkuram cilvēkam, arī pieaugušajam, ir svarīgi atrast un nepazaudēt sevi, bet šie meklējumi nedrīkst sakņoties visatļautībā. Tā šobrīd, manuprāt, ir viena no būtiskākajām problēmām, kas samaitā bērnus. Tagad daudzi uzskata, ka bērnam nedrīkst sadot pa dupsi un jāļauj darīt visu, ko viņš vēlas, nenosakot nekādu ierobežojumus. Tas ir aplami. Jā, cilvēkam jābūt brīvam, bet visatļautība nav brīvības sinonīms. Ja pieaugušie ļaus mazulim darīt visu, kas viņam ienāk prātā, bērns var sacelties pret viņiem, uzskatot, ka vecāki viņu ierobežo. Visatļautība parasti iet roku rokā ar necieņu pret citiem cilvēkiem, jo, neredzot robežas, nepilngadīgais var ļaut sev bezgalīgu, pat neprātīgu vaļu, zaudējot cilvēcību. Un tas vairs nav nekāds joks, jo, nekontrolējot sevi, ātri vien kļūstam līdzīgi dzīvniekiem, kurus vada instinkti, nevis saprāts.

Te tad jārunā par vecāku atbildību, jo viņi ir tie, kas audzina bērnus.

– Tieši tā, tomēr nedrīkst aizmirst būtisku vēstures faktu – lielākā vecāku daļa augusi padomju laikos, kad ģimenēs bija citas vērtības. Daudzu cilvēku sirdīs toreiz bija tukšums un garīgs vakuums, kura sekas jūtamas vēl šodien. Atcerēsimies, ka padomju laikos svarīgākais bija sabiedrība, un tas, kā izskatāmies citu acīs, nevis individualitāte un iekšēja izaugsme. Būdami padomju laiku mantinieki, tikai pamazām sākam atklāt jaunus apvāršņus, un viens no tiem sasitās ar cieņpilnu bērnu audzināšanu. Mums, pieaugušajiem, biežāk vajadzētu aizdomāties, kas ir svarīgāk – tas, ka mūsu bērns būs cilvēks ar lielo burtu, vai tas, ka viņš virzīsies pa karjeras kāpnēm, kādu saminot. Kamēr nesapratīsim, ka tikumiskā audzināšana mūžības priekšā ir svarīgāka par akadēmiskajām zināšanām, joprojām paliksim uz vietas.

Un ko baznīca saka par indigo bērniem?

– Te vecākiem jāuzmanās īpaši, jo, nesaprazdami, ko ar tādu bērnu iesākt, viņi var ļaut tam neierobežotu vaļu, tādējādi attīstot bērna egoismu, ļaujot domāt, ka viņš ir pārāks par citiem. Manuprāt, tomēr visi cilvēki, arī bērni, ir līdzīgi, un, jo vairāk rūpēsimies par viņu garīgās pasaules izkopšanu, jo labāks būs rezultāts. Atcerēsimies vēsturi – kad Romas imperatori sevi nolika Dieva vietā un paaugstināja sevi, sākās katastrofāla degradācija, jo egoisms nonāvē cilvēcību.

Skolēniem dažkārt grūti saņemties, lai cītīgi sēdētu un mājās mācītos. Kāds būtu jūsu padoms šādā situācijā?

– Te paskaidrojumam vislabāk der krievu vārds целомудрие, tātad мудрость быть цельным человеком. Tas ir viss, ka bērnam vajadzīgs, lai viņš prastu atrast laiku gan mācībām, gan izklaidēm. Un te ir ļoti svarīgi, lai vecāki ne tikai runā par to, kās un kā jādara, bet arī paši ir paraugs saviem bērniem, lai nav tā, ka pieaugušo vārdi atšķiras no darbiem. Dažkārt mēs nodarām pāri bērniem, nepareizi izprotot mīlestības jēdzienu. Mīlestība nav tikai uzslavas, tā ir objektīva reakcija – ja nepieciešams, mēs bērnam arī aizrādām, sadodam pa dibenu, aicinām viņu izvērtēt savu rīcību, nevis akli ejam bērna pavadā. Ja bērnu tikai slavēsim un nekad neizrādīsim, viņš zaudēs daļu cilvēcības. Savukārt, ja bērns būs garīgi stiprs un vecāki interesēsies, kas ar viņu notiek, kā bērns jūtas, viņš pratīs izdzīvot sabiedrībā.