Ceļu uz pasaules pilsonību sāk Ventspilī

Kādēļ tāds lēmums, jaunai meitenei ar labu izglītību pārcelties uz dzīvi nelielā Latvijas pilsētā?

Ventspils vienmēr bijusi mana bērnību atmiņu pilsēta. Tās ir laimīgas, siltas atmiņas, jo šeit vienmēr ciemojos vasarā, kad ir saule, siltums, jūra. Visi Tevi mīl, visi par Tev rūpējas, jo redz tikai reizi gadā. Šeit dzīvo mana vecmāmiņa un vectētiņš. Šogad apritēja trīs gadi, kopš pārcēlos uz dzīvi Latvijā. Atceros, tieši 28.augustā ieguvu pasi, nodokļu grāmatiņu un pārējos dokumentus, lai varētu uzsākt dzīvi šeit.

Kā Tu kā Krievijas pilsone, ieguvi atļauju dzīvot Latvijā

Patiesībā, es vienmēr domāju, ka braukšu uz Latviju. Kad tika izdots repatriācijas likums, sapratu, ka šī ir iespēja pārcelties uz dzīvi Latvijā, jo mans vecaistēvs pēc tautības ir latvietis.

Ja nebūtu Tava vectēva latviskā izcelsme, Tu nepārceltos?

Tad būtu sarežģītāk, arī finansiāli. Nevarēju atvērt šeit savu biznesu un nevēlējos tikai dēļ tā precēties. Par šo likumu uzzināju, kad mācījos universitātē ceturtajā kursā. Tad arī to gadu gatavojos pārcelties uz Latviju. Jāsaka, ka kārtojot dokumentus, visas iestādes Latvijā bija ļoti pretimnākošas, izstāstīja, informēja un palīdzēja. Arī pārcelšanās izdevumi tika daļēji kompensēti. Pirmie trīs mēneši tomēr bija kā miglā.

Vai dēļ valodas?

Jā, it kā mācījos, taču izpratne nenāca. Ne tādēļ, ka neprotu vai kaunos, bet tādēļ, ka ļoti atbildīgi izturos pret to, kā izsaku savas domas un emocijas. Bet klausoties, nav atšķirība, vai runā latviski, vai krieviski, arī lasot – žurnālā Ventspils VIP izlasīju visus rakstus. Aivis (foto mākslinieks, Aivis Klajums) man pārsteigts jautāja, kā es saprotu, ka latviski šī frāze ir skaisti pateikta, bet es jau to jūtu. Septembrī gatavojos likt eksāmenu, lai iegūtu oficiālu apstiprinājumu savām latviešu valodas zināšanām.

Intervijas turpinājumu lasiet rītdienas laikrakstā Ventas Balss.