Ventspilnieki ir slēpojuši vienmēr – arī tad, kad nūju vietā izmantoti bambusa makšķerkāti un trūcīgā aprīkojuma dēļ kājas knapi turējušās pie slēpēm.

Kaislīgs slēpotājs bērnībā bija Olimpiskā centra valdes priekšsēdētājs Uldis Boitmanis. Viņš vēl tagad atceras katru Kaziņmeža pauguriņu un bedrīti. «Toreiz, piecdesmito gadu beigās un sešdesmito sākumā, mums, puikām, bija savas komandas, visi kopā gājām mežā. Inventārs bija trūcīgs: pie kājām mums bija kocenes, kuras, lai labāk slīd, iesmērējām ar sveci, bet, lai zābaks nemuktu laukā, izmantojām ādas siksnas.»

 

Lielākais izaicinājums slēpotājiem tolaik bijusi ventspilniekiem labi zināmā Spicīte, augstākais Kaziņpiesku kalns. «Ja kāds nevarēja nobraukt no Spicītes, puikas skatījās ar pārmetumu, Spicītes pievarēšana bija goda lieta. Manā jaunībā šis kalns bija tik stāvs, ka, stāvot tā galā, nevarēja redzēt, kur beidzas nobrauciens, turklāt lielie puiši virs Spicītes uztaisīja koka torni, lai kalns būtu vēl augstāks. Kad nesāmies lejā, bija tāds uzmetiens, ka lidojām 10–15 metrus, bet pēc tam vēl turpinājām braukt. Tas bija diezgan ekstremāli!»

 

Kaziņmežā padomju laikos bija daudz armijas objektu, un arī krievu zaldātiņi labprāt gājuši slēpot: «Viņiem slēpes bija divreiz platākas nekā mums, kājas milzīgajos zābakos cilājās. Mēs reizēm tīšuprāt gaidījām, kad viņi parādījās ar komandieri priekšgalā, un labākie no mums kāpa Spicītē un laidās lejup. Zaldātiņi nevarēja atpalikt, arī viņi mums sekoja, bet viņiem gāja švaki – rokas un kājas pa gaisu, viņi tur ņēmās klupdami un krizdami. Mums, vietējiem, cieņā bija tie posmi, kur nebija iebrauktu pēdu. Tramplīnus mēs taisījām no egļu zariem. Mums bija teiciens Labot karoti. Ja kāds, laižoties lejā no kalna, nokrita, pārējie solīdi gaidīja, līdz viņš atkārtoja braucienu. Kritiena brīdī gan saucām: «Tev jālabo karote!» Tā mēs kārtīgi satrenējāmies un bijām spēcīgi.»

 

Pēc vairākiem gadu desmitiem, kad Boitmanis bija sporta metodiķis SRAU, skolas un uzņēmumi rīkoja sacensības distanču slēpošanā. «Ventspilnieki labprāt piedalījās, bija lieli mači. Pilsētas spartakiādes nolikumā bija teikts, ka uzņēmumi, no kuriem sacensībās piedalās daudz dalībnieku, saņem vairāk punktu. SRAU sports bija cieņā, un es savācu lielu komandu. Sacensību dienā arī es kāpu uz slēpēm; kad jau biju kādu gabalu noslēpojis, dzirdēju, ka aiz manis nāk Tomašs un bļauj: «Uldi! Boiča, ceļu!» Labi, palaidu viņu garām, bet pēc neilga laika Tomašs atkal kliedza: «Uldi, ceļu!» Izrādās, ka viņš nepamanīja pagriezienu un vēlreiz skrēja pa tām pašām sliedēm. Otrs pārsteigums bija sacensību beigās, kad tiesneši paziņoja, ka mūsu Antons, vecs vīrs, kļuvis par Ventspils čempionu! Izrādās, ka Antons trīs apļu vietā noslēpojis tikai divus, bet tiesneši domājuši, ka viņš veicis visu distanci. Es par kļūdu, protams, paziņoju, bet pirmajā mirklī bija liels pārsteigums!»

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: