Lembergs: Ventspils soļo 12 gadu priekšā

„Ventspilī tie savulaik bija tikai 2%, mēs gribam palielināt līdz 15% rūpniecības īpatsvaru kopproduktā un arī attiecīgi nodarbinātības ziņā.

Lai transporta nozares īpatsvars, protams, vienalga būs dominējošs, bet tas nebūs tik dominējošs kā bija uz 2000. gadu miju.

Domāju, ka mums līdz šim tas ir sekmīgi izdevies. Ventspilī rūpniecības ražošanai šobrīd ir apmēram 9% no IKP, bet kā jau minēju, gribam šo skaitli palielināt un mēs turpināsim, lai ap 2020. gadu nodarbināto skaits rūpniecībā palielinātos vēl par tūkstoš cilvēkiem. Pēdējos desmit gados Ventspilī kopumā ir radīti 22 jauni rūpniecības uzņēmumi. Protams, krīzes laikā šo uzņēmuma ražošanas apjomi samazinājās un vēl šobrīd daļa no tiem nav atguvuši vai sasnieguši pilnu ražošanas jaudu, kas nozīmē, ka arī šajās ražotnēs vēl iespējamas jaunas darba vietas. Piemēram, ja esošajās ražotnēs plānoto darba vietu skaits ir 2000, tad šobrīd ir apmēram, 1200.

Taču šo industrializācijas politikas rezultātu var redzēt statistikā – ja termināļos un ostas uzņēmumos darbinieku skaits ir pazeminājies, rūpniecības uzņēmumos tas ir audzis, kas kopumā ļāvis bezdarba līmeni saglabāt kā vienu no zemākajiem valstī starp lielajām pilsētām. Šobrīd tiek būvētas trīs jaunas rūpnīcas – saistītas ar metālapstrādi un mašīnbūvi, kā arī elektroniku. Jāmin uzņēmums EUROLCDS, kas būs vienīgā tāda veida rūpnīca visā Eiropā. Metālapstrādes uzņēmumi Ventspili attīstās, sadarbojoties un veidojot klasterus. Arī elektronikas nozarē gan augstskolā, gan profskolā ir izglītības virziens un līdz ar to veidojas tāds izglītības centrs šajā nozarē. Tā ir mūsu politika un to mēs turpināsim. Šobrīd parādās pirmās vēsmas, ka līdzīgu politiku gribētu valsts. Tad jāsaka, ka mēs to sakām divpadsmit gadus atpakaļ. Tas nozīmē, ka valsts ir aizkavējusies par vismaz 12 gadiem. Protams, ja valstī būs speciālas programmas, tad arī šis process Ventspilī notiks ātrāk. Tas, ko mēs gribētu no valsts ir atbalsts rūpniecības ēku būvniecībai, ko pēc tam izīrēt rūpnieciskajiem investoriem. Ventspilī vajadzētu vismaz vienu, četru līdz piecu tūkstošu kvadrātmetru lielu ēku ik gadu. Vismaz vienu.

Tas, ka līdz šim Ventspils brīvostas pārvalde ir gājusi šo ceļu, piedāvājot ražošanas ēkas investoriem, bez šaubām ir atmaksājies. Tikai atsevišķi investori ir paši gatavi būvēt ēkas, jo vismaz sākotnējā attīstības stadijā viņi nevēlas tērēt naudu, ieguldot nekustamajā īpašumā. Pēc tam gan, kad nostiprinās ražošana un bizness, viņi vēlas izpirkt šīs ēkas. Tas mums arī iz izdevīgi – mums parādās nauda, ko tālāk Brīvosta var ieguldīt nākamās ražotnes būvniecībai. Ēkai jābūt gatavai parasti ļoti īsā laikā – mums jābūt gataviem reaģēt tad, ka investoram ir interese. Tas nozīmē, ka mums jāspēj piedāvāt – arī izbūvētus ceļus, elektrību, ūdensvadu. Tikai tā mēs varam konkurēt ar igauņiem, lietuviešiem, kā arī Liepāju, Rīgu. Ja nevaram piedāvāt ko labāku, viņi šeit nebūtu. Piemēram, Bucher Schoerling, ja mēs sākotnēji nebūvētu viņiem ēkas, Ventspilī nebūtu, Taču šobrīd galvenā rūpnīca viņiem ir Ventspilī. Turklāt, ja viss ies normāli, šim uzņēmumam Latvijā izvietosies arī visi piegādātāji. Mēs varam jebkuram investoram  diennaktīm stāstīt, cik pie mums Ventspilī labi, bet tas var nenostrādāt. Taču, ja viņš redz pārējo ārvalstu investoru veiksmes stāstus Ventspilī, tam jau ir cits svars.”