Ar Dievu var tikt vistālāk

Topošais priesteris ir dzīvespriecīgais puisis, kas labprāt spēlē futbolu.  «Futbols man tiešām ļoti patīk – katram cilvēkam doti savi talanti. Mans vaļasprieks saistās ar labu bumbas pārvaldīšanu. Esmu trenējies Liepājas metalurga komandā, īpašu prieku jūtot, iesitot vārtus vai padodot rezultatīvu piespēli,» saka Jozs.

Viņa vārds liek domāt par lietuvisku izcelsmi, un tā tiešām ir. Puiša vecmāmiņa Stefānija ir lietuviete, un mazdēls pirmajos septiņos skolas gados mācījies lietuviešu plūsmā. «Omīte ļoti piekopj savas tautas tradīcijas – tas sakāms gan par specifisku ēdienu gatavošanu, gan baznīcā iešanu. Sevi jūtu kā lietuvieti, kas domā latviski, lai gan mājās runājām tikai lietuviski,» saka Jozs.

Ventspilī Garīgā semināra 3. kursa studentam bija praksē un nolēma pievienoties svētceļnieku pulkam – tā bija sestā reize, kad Jozs kājām devās uz Aglonu. Priesterības aicinājumam viņš atsaucies ar prieku, jau pusaudžu vecumā saprotot, ka vēlas saistīt dzīvi ar baznīcu. Nosliekties par labu tai rosināja arī priesteru un bīskapa paraugs un piekalpošana pie altāra jeb ministranta pienākumu veikšana.

Lūdzoties un tiekoties ar brāļiem un māsām, Jozs sapratis, ka patiesu prieku sniedz tikai un vienīgi Dievs un baznīcā viņu pārņēmis miers, apdomība un drosme. «Tiku iestiprināts 14 gados un saņēmu Svētā Gara dāvanas, jo dziļāk piedzīvojot atklāsmi, ka Dievs ir ar mani, Viņā žēlastība darbojas, tā ir patiesa, un nav nekādas viltības, ar ko bieži sastopamies pasaulē.

Priesterības aicinājumu izvēlējos arī tāpēc, lai prieku, ko saņemu, varētu sniegt citiem, un, konsekrējot maizi un vīnu, palīdzētu cilvēku sirdīs ienākt Jēzum. Lai cik būtu grūti, ar Viņu var tikt vistālāk, ātrāk, labāk un pareizāk.» Arī Jozs kādu brīdi jutis kārdinājumu izvēlēties pasaulīgu nodarbošanos, kas garantētu materiāli nodrošinātu dzīvi, bet šaubu mirkļos vienmēr paļāvies uz lūgšanām, un Dievs allaž devis saprotamu atbildi. Puiša tuvākie cilvēki priecājušies par viņa nodomu kļūt par priesteri; ome gan nedaudz brīnījusies, ka rakaris, kas vēl nesen blēņojies un dedzinājis papīrus, vēlas būt mācītājs.

Ar alkoholu un cigaretēm Jozs neesot niekojies, ar meitenēm gan draudzējies, bet ātri sapratis, ka Dievs viņu saista vairāk par miesas priekiem. «Kultūras vēstures stundās klasesbiedri man vaicāja par kristietību, un es varēju pastāstīt ne tikai par vēsturi, bet arī par savu personīgo pieredzi. Viņi respektēja manu izvēli.

Tagad reizēm sazvanos ar klasesbiedriem, kas prasa, vai joprojām esmu apmierināts ar savu dzīves ceļu, un es saku Jā!» Jozs neskumst par to, ka jāatsakās no ģimenes dzīves, jo iespēja kalpot Dievam sniedz saviļņojošu gandarījumu. Topošais priesteris labi saprotas ar dažādu konfesiju pārstāvjiem, viņam tuva ekumenisma ideja, bet «katram ir savas mājas – vieni labāk Dievu izjūt katoļu, citi – piemēram, luterāņu baznīcā.

Vatikāna II koncila pamatdokumentā Dei Verbum dokumenta teikts, ka tiks pestīts arī tas cilvēks, kurš nepieder baznīcai, bet tuvojas Dievam. Un katram no mums ir savs ceļš uz svētumu un brīva izvēle, kā to iet – šo ceļu respektē arī Dievs.»