Popiņi piemin Jāni Teibi

Piemiņas pasākumu bibliotekāre Steidzīte Cīrule rīkoja pirmdien, jo 14. marta ir Jāņa bedību diena. Atminoties dzīvespriecīgo un labestīgo popiņu, kurš sabija dažādos amatos (mežkopja, būvdarbu vadītāja, melioratora, ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētāja un žurnālista) un vienmēr, paša vārdiem sakot, maisījās pa kājām arī kultūrā, spēlējot teātri, muzicējot lauku kapelā un uzņemot dokumentālo kino, bibliotēkas lasītāji atcerējās arī Jāņa asās rakstura šķautnes.

Nu, piemēram, viņam nepatika izrādēs runāt savai būtībai nepieņemamu tekstu un bārstīt sausus vārdus. Ja nebija ļauts improvizēt, Jānis varēja iecirsties un aiziet no skatuves. Šādus brīžus piedzīvojušas gan Mirdza Bērziņa, gan Lienīte Sproģe. Viņa saka: «Reiz aizbraucām ar izrādi, neatminos, kur to spēlējām un kas Jānim nepatika, bet, kad bija jāsāk uzstāties, viņš bija nogājos lejā, pie upes, un neparko nebija piedabūjams sākt izrādi. Kad nu tomēr izdevās dabūt Jāni uz skatuves, viņš neiejutās tēlā, bet demonstratīvi lasīja savu tekstu no lapas.»

Strādīgais un apzinīgais popiņš veidoja arī pagasta avīzi un neilgi pirms savas aiziešanas, kā katru mēnesi, apmeklēja redkolēģijas pārstāvi Mirdzu: «Viņš atbrauca februārī, bet, kad prasīju, ko darīsim martā, kādus rakstus liksim, Jānis atbildēja: «Vēl jau mēnesis priekšā, kaut ko izdomāsim!» Bet – drīz vien pienāca sēru vēsts...»

Agronoms Andris Siliņš Jāņa pēdējos dzīves mēnešos reizēm izpalīdzēja draugam kā šoferis. Arī toreiz, kad viņš lūdza aizvest līdz upei, lai nofotografētu pīles: «Jānis toreiz bildēja dabu, es fotografēju viņu... Ar Jāni man saistās gaišas, jaukas izjūtas, un, esot kopā ar viņu, tās parasti  palielinājās. Ja pasaulē būtu vairāk šādu sirsnīgu un vienkāršu cilvēku, mums visiem klātos labāk.»

Bibliotēkā sanākušie atminējās arī to, kā ar Jāni kopā muzicēts, cik kaislīgs makšķernieks viņš bijis, kā pratis aizstāvēt popiņus arodbiedrības sanāksmēs un jau padomju laikos avīžrakstos nebaidījies pateikt – karā uzvarētāju nav –, tādēļ, intervējot vīrus, kas cīnījušies frontes pretējās pusēs, parādījis viņus nevis kā pretiniekus, bet lielvaru izmantotus  cilvēkus, kas, saudzējot savas ģimenes, darīja to, kas tobrīd tika prasīts. Jānis, cik varēja, vairījās no obligātām un oficiālām procedūrām, tomēr laiks reizēm darīja savu.

Tas izlēma arī to, kad Teibiņu saukt mūžībā, tādēļ viņa atceres pēcpusdienas noslēgums notika Popes kapos, kur, izbriduši lielus sniegus, Jāņa līdzgaitnieki iededza svecītes un nolika ziedus.

Pa sniegiem pie Jāņa brien Andris, bet Helga, Steidzīte un Lienīte kārto ziedus.