Ar lasījumiem aizrauj Ventspils publiku

Tikšanās ar grāmatu autoriem rakstniekiem, dzejniekiem un tulkotājiem Ventspils bibliotēkās norisinās regulāri, taču tik daudz klausītāju Galvenajā bibliotēkā bija spējis sapulcēt vien retais. Līdzšinējais rekordists bijis sabiedrībā populārais ārsts Anatolijs Danilāns, taču Gundars Āboliņš šo rekordu pārspēja.

Pirms tikšanās ar lasītājiem īsā sarunā ar Ventas Balsi Gundars Āboliņš norādīja, ka lasītāju atsauksmes viņam ir ļoti svarīgas. «Atsauksmju dēļ to jau arī dara. Tāpat kā teātri spēlē ne jau kritiķiem, bet cilvēkiem,» sacīja Gundars Āboliņš. «Ja tu lasi feisbukā atsauksmes, tad, protams, tās ir ar tādu filtru jāizsijā. Ja tu satiec kādu cilvēku uz ielas, viņš tev pienāk klāt – jūs mani nepazīstat, bet es to jūsu grāmatu izlasīju, paldies jums –, arī tā ir atsauksme, bet tā ir tieša un dzīva, un neviltota.»

Tikšanās ar lasītājiem bibliotēkās tulkotājam ir ļoti nozīmīgas. «Tas ir dzīvais kontakts ar publiku. Citādāk mēs tik daudz šodien esam pasākuši darīt attālināti, ka jau vairs neprotam sarunāties, skatīties viens uz otru, kur nu vēl pieskarties – to pat nedrīkst! Tāpēc jebkura tieša tikšanās, dzīvs kontakts ar skatītāju vai lasītāju man ir ļoti svarīgs.»

Pasākuma vadītāja bibliotekāre Sandra Picalcelma uzsvēra, ka Gundars Āboliņš ir ne tikai aktieris un tulkotājs, bet arī grāmatu lasītājs. «Jūs jau droši vien pazīsiet aktieri pēc balss. Radio mazā lasītava, kurā mēs sekojam līdzi Gundara samtainajai, dziļajai balsij, – pat Nora Ikstena izteicās pēc viena lasījuma, ka grāmatu plaukts atdzīvojas un tu pats iemīlies savā darbā.»

Sākumā – teātrim

«Aktiera darbs jau savā ziņā ir tulkošanas darbs. Arī uz skatuves es tulkoju autora ieceri, režisora ieceri ar lugas tekstu, piedodams savas intonācijas un savu attieksmi, es tulkoju to skatuves valodā. Tā ka arī tas ir tulka darbs. Un darbs ar tekstu ir aktiera viens no pamatuzdevumiem. Aizraujoties ar tekstu un cienot savu dzimto valodu, un ne tikai savu dzimto, bet arī citas valodas, es tā kā drusku esmu sācis ar to vairāk nodarboties,» pirms tikšanās Ventas Balsij sacīja Gundars Āboliņš.

Tulkošanai viņš nopietni pievērsies 2001. gadā. «Ļoti bieži mēs saskaramies ar lugu, tekstu tulkojumiem, kurus ir veicis kāds tulkotājs. Bet teātrī ir viens ļoti būtisks faktors – ja, paņemot rokā grāmatu, jūs tekstu un visu informāciju uztverat ar acīm, tad teātrī jūs tekstu uztverat ar ausīm. Teātrī no visa informācijas apjoma, ko jūs redzat uz skatuves, teksts ir tikai kādi 20%. Pārējo jūs uztverat ar acīm,» pasākuma apmeklētājiem sacīja aktieris.

Krievu klasika savulaik, 20. gadsimta 50., 60. gados, latviski tulkota lielos apjomos. Lielā darba apjoma dēļ tulkojumos nereti bijušas krieviskas teikuma konstrukcijas. «Bet latviešu valoda no krievu valodas atšķiras galvenokārt ar teikumu konstrukciju, valodas struktūru, nevis vārdiem,» uzsvēra Gundars Āboliņš. «Esot uz skatuves, tomēr gribas runāt latviski – ne tikai lietot latviešu vārdus, bet arī latviešu valodas struktūru.»

Gundars Āboliņš norādīja, ka nav ne pirmais, ne vienīgais aktieris, kurš pievērsies tulkošanai. To darījis arī, piemēram, Ēvalds Valters, tulkojot no franču valodas, Maija Apine, tulkojot no angļu valodas.

Viss sācies ar lugu Viņš, viņa un Francis, ko režisore Gaļina Poļiščuka iestudējusi Jaunajā Rīgas teātrī pēc Vladimira Nabokova 1928. gadā sarakstītā romāna Karalis, dāma un kalps motīviem. Sākumā izrāde iestudēta krievu valodā. «Mēs bijām trīs aktieri – Baiba Broka, Andris Keišs un es. Izrāde bija veiksmīga, un mēs nolēmām, ka to vajadzētu paturēt repertuārā, bet luga būtu jāiztulko. Kā to, ko mēs esam jau skatuves valodā atrisinājuši, pārcelt vai iztulkot, faktiski atdzejot latviešu valodā, – cilvēkam no malas tas ir ļoti grūts darbs. Viņš nav materiālā iekšā. Es jau zinu, ko es runāju, kā un kāpēc es runāju, un tā ir vieglāk atrast īstos vārdus. Un es pamēģināju, un skatītājiem tas nelabu dūšu un galvas sāpes neizraisīja. Tad es domāju, ka varētu vēl kādreiz mēģināt,» pastāstīja Gundars Āboliņš.

Viņš tulko no krievu un vācu valodas. «Tās ir valodas, kuras es pietiekami labi zinu, lai ķertos klāt tekstam,» sacīja Gundars Āboliņš. «Es jau esmu tikai medijs starp autora domu pasauli, viņa redzējumu, viņa humora izjūtu, viņa attieksmi pret cilvēkiem un dzīvi un lasītājiem latviešu valodā. Es tur neko nevaru atļauties mainīt vai pārveidot, vai pastiprināt. Es varu vienkārši mēģināt ar tiem līdzekļiem, kurus es pārvaldu, ko es protu, jums, lasītājiem, nodot. Tā ir zināma atbildība, ko es pats esmu uzņēmies. Es pieņemu, ka jūs man uzticaties.» Uzzinājis, ka lasītāji Ventspils bibliotēkā stāv rindā, lai izlasītu viņa tulkotās grāmatas, Gundars Āboliņš sacīja, ka tas viņam nozīmē vairāk nekā saņemt puķes.

Pirmais Gundara Āboliņa tulkojums, kas iznācis grāmatas formātā, bija krievu rakstnieka Ivana Gončarova romāns Oblomovs. Nu izdotas jau vairākas Gundara Āboliņa tulkotas grāmatas, tostarp humorpilnās vācu autora Joahima Meierhofa grāmatas, fragmentus no kurām Gundars Āboliņš lasīja pasākuma otrajā daļā, liekot publikai aizrautīgi smieties.

Arī par lomām un mūziku

Netrūka jautājumu arī par Gundara Āboliņa darbu teātrī. Vaicāts par to, vai ir grūti iziet no lomas, aktieris atzina, ka nē. «Nevar likt pilnīgu vienādības zīmi starp to pārdzīvojumu, ko izjūt skatītājs zālē, un to, ko izjūt aktieris uz skatuves, kaut arī aktieris strādā ar pilnu atdevi. Ja aktieris katrā izrādē pārdzīvotu tādā amplitūdā, kā to dara skatītājs, par diviem vai trim gadiem ilgāk par aktieri neviens nestrādātu, jo visi jau būtu…»

Aktieris pastāstīja, ka pēdējā laikā daudzi skatītāji uz izrādēm ierodas ļoti savlaicīgi, jo vēlas apskatīt atjaunoto Jaunā Rīgas teātra ēku. «Es jums atklāšu mazu noslēpumu. Lielākā daļa skatītāju teātrī ierodas agrāk par aktieriem. Nu, ne visiem. Mums ir vairāki kolēģi – es arī agrāk tāds biju –, kuri ierodas stipri vēlāk.»

Viņam nav ne mīļākās lomas, ne komponista, ne arī mīļākās grāmatas. «Dzīve mainās, un ir ļoti grūti saglabāt uzticību tai vienai. Jo nāk kāda cita,» sacīja Gundars Āboliņš. Viņam svarīgāk ir, kādas asociācijas vai atmiņas saistās, piemēram, ar laiku, kad viņš šo grāmatu lasīja. Aktieris pastāstīja, ka viņam ir divas filmas, ko viņš parasti skatās, kad jūtas slikti. Viena ir Žaka Tatī filma Ilo kunga brīvdienas, bet otra – Leonīda Gaidaja Ivans Vasiļjevičs maina profesiju. «Teikt, kas tās ir manas mīļākās filmas, es neņemtos, bet, kad ir štruntīgi ap dūšu, es paskatos vienu vai otru.»

Vaicāts, kādu mūziku klausās, aktieris atbildēja – ja vien iespējams, nekādu. Viņš dzīvo ārpus Rīgas un priecājas par iespēju klausīties dabas skaņās – vējā, jūras šalkās, putnu dziesmās. «Es klausos dabu. Tā nav tāda poza, es vienkārši savā dzīvē esmu ļoti daudz klausījies mūziku. Strādādams radio, es to esmu darījis diendienā, un manas smadzenes zināmā mērā ir ar to pārsātinājušās un tagad grib klusumu. Es arī mašīnā ļoti retu reizi ieslēdzu radio. Es braucu klusēdams, domāju savas domas, skatos uz ceļu.»