Dūres princips pret atomu. Ventspilnieka Igora Kosmatinska atmiņas no Čornobiļas

«Mēs bijām 13 jaunie karavīri, 18-19 gadus veci. Nodrošinājām sakarus, patrulējām objektus, mērījām radiācijas līmeni un veicām aprīkojuma remontu,» atceras Igors. Šī ir saruna par briesmām, ko cilvēce tobrīd vēl neizprata, un par to, ko Čornobiļa māca šodien.

Kur jūs bijāt tajā brīdī, kad atskanēja pirmais trauksmes signāls?

– Es tajā laikā biju obligātajā dienestā Kohtla-Jervē, Igaunijā. Viss notika vienkārši. 26. aprīļa rītā, pulksten trijos naktī, pulkā pienāca radiogramma ar pavēli steidzami pārbaudīt radiācijas līmeni. Toreiz visos Baltijas pulkos un daļās izsūtīja šādu ziņu, vajadzēja veikt mērījumus un datus sūtīt uz centrālo apgabalu Rīgā, kur atradās štābs. Kad mērījumi bija veikti un dati nosūtīti, pēc kāda laika atskanēja komanda Trauksme. Īsā laikā tika saformēts pulks, mūs iekrāva ešelonos un četras diennaktis mēs ar vilcienu braucām līdz notikuma vietai. Viss tika pasniegts kā mācības. Tomēr ātri sapratām, ka tās nav parastas mācības, jo nekad nekas nebija noticis tik steidzami. Es paspēju uzrakstīt vēstuli uz mājām, un tēvs uzreiz saprata, ka viss ir nopietni

Kāds bija ceļš un noskaņojums karavīru vidū?
– Arī tajā četru dienu brauciena laikā neko vairāk neuzzinājām. Mēs bijām jauni puiši no visas lielās valsts, no Kaukāza, Uzbekistānas, Lietuvas, Krievijas. Visi bijām liela, vienota dzimtene, brāļi un māsas, tāpēc neviens neuzdeva liekus jautājumus. Nešķirojām tautības, valdīja patriotisms un karavīra pienākums. Valsts informāciju turēja slepenībā, par katru cenu vajadzēja nosvinēt 1. maija svētkus, lai nesabojātu noskaņojumu strādājošajiem. Tikai pēc svinībām, kad cilvēki bija izpriecājušies, tika oficiāli paziņots par avāriju. Mēs zonā ieradāmies 15. maijā.

Kā izskatījās vieta, kad jūs tur nonācāt?

– Čornobiļa ir sena pilsētiņa 30 kilometrus no stacijas, tur varētu uzņemt vēsturiskas filmas par revolūciju. Turpretī Pripjata, kur atradās pati AES, bija ultramoderna atompilsēta ar tā laika labākajām tehnoloģijām. Stāvot Čornobiļas centrālajā laukumā, pāri stepei stacijas milzīgos skursteņus un reaktorus varēja redzēt kā uz delnas. Mūs iemeta sarkanajā zonā, telšu pilsētiņā rokas stiepiena attālumā no bīstamā objekta. Sprādziena brīdī mainīgais vējš radioaktīvos putekļus izkaisīja pa lielāko daļu Eiropas.

Kādi bija jūsu galvenie uzdevumi, un kā izskatījās jūsu ikdiena zonā?

– Darba bija milzum daudz. Mūs sadalīja sektoros, un viena no grupām raka milzīgas bedres, kurās gāzām visu: radioaktīvo tehniku, iedzīvi un likvidētos lopus, lai neiznēsātu radiāciju ārpus zonas. Mēs bijām kā sanitāri mēra laikā. Baisākā sajūta bija tukšajos ciematos. Cilvēki bija evakuēti, paņemot vien pases un bērnus. Vakaros, ejot apgaitā, valdīja kapa klusums, čīkstēja pamesto māju slēģi. Nebija ne suņu reju, ne putnu balsu. Tikai ķīmiskās aizsardzības posteņi pie izejām mēģināja mazgāt tehniku, cenšoties ierobežot radiācijas izplatīšanos.

Vai tiesa, ka radiācija radīja dīvainas mutācijas dabā?

– Jā, rudenī skats bija sirreāls. Augļiem bija nenormāli izmēri, iedomājieties bumbieri arbūza lielumā vai četrus bumbierus, kas saauguši vienā milzīgā kamolā. Arī sēņu mežos bija tik daudz, ka nevarēja iziet cauri, bet neviens tām nepieskārās. Tas bija liels kontrasts, dārzos milzu raža, bet veikalos viss bija nosegts zem biezām plēvēm un iedzīvotājus apkalpoja autoveikali.

Kāds bija jūsu ekipējums, un vai tas jūs pasargāja?

– Tobrīd neviens īsti nezināja, kādas būs sekas, risinājumus meklēja procesā. Mūsu dozimetri pie pašas stacijas vispār nedarbojās, radiācijas līmenis bija tik milzīgs, ka mērījumu skala vienkārši uzlēca. Mērierīces kaut ko sāka rādīt tikai 20 kilometrus nostāk. Augustā mums iedeva speciālas, ar svinu piesūcinātas formas, kam vajadzēja pasargāt no starojuma. Taču materiāls bija tik blīvs, ka vasaras karstumā vīri tajā burtiski dega. Āda neelpoja, cilvēki pārklājās ar jēliem izsitumiem, šos tērpus ātri nomainīja atpakaļ pret vecajiem gumijas kombinezoniem un gāzmaskām. Rudenī saņēmām modernākus japāņu dozimetrus, sudrabotus piekariņus, kurus katru vakaru lika aparātā, lai nolasītu dienas laikā saņemto devu.

Kā izskatījās jūsu ikdiena nometnē?

– Līdz pat septembrim mūsu mājas bija teltis, bet vēlāk Račas ciemā, kas atrodas aptuveni 100 kilometru attālumā no stacijas, tika uzbūvēta stacionāra nometne. Tur pat mēģināja ieviest nelielu mājīgumu, parādījās celiņi un puķu dobes. Pamestajos ciemos uzdarbojās marodieri, un arī karavīru vidū gadījās visādi, mainīja dienesta zābakus pret vietējo kandžu, kas nereti beidzās ar saindēšanos. Arī par pārtiku sākumā nevarēja diži priecāties, jo mūs baroja galvenokārt ar veciem noliktavu konserviem. Situācija uzlabojās vēlāk, kad uzcēla lielos angārus ēdnīcām, kur varēja paēst pat 300 cilvēku vienlaikus; tur ēdiens jau bija patiešām labs. Lai mūs kaut nedaudz uzmundrinātu, periodiski brauca pazīstami mākslinieki ar koncertiem. Tie, kuri tobrīd bija brīvi no maiņas, labprāt gāja tos klausīties.

Vai pamanījāt kādas veselības problēmas, un kā tās tika uzraudzītas?

– Pirmie simptomi parādījās jau pēc mēneša, apmatojumu no kājām nobrucinājām vienkārši ar roku, izkrita mati. Novērojām nespēku un augstu asinsspiedienu. Nekādas īpašas zāles vai profilaktiskus līdzekļus mums nedeva, nopietnāka medicīniskā aprūpe parādījās rudenī. Rezervistiem bija noteikts limits, pēc trim mēnešiem viņus sūtīja mājās, jo skaitījās, ka pieļaujamā radiācijas deva ir saņemta. Taču mums, 1500 obligātā dienesta puišiem, izvēles nebija. Es zonā pavadīju deviņus mēnešus, no maija līdz decembrim. Pēc tik ilga laika bailes pazūd un iestājas apātija.

Kā beidzās jūsu deviņus mēnešus ilgais dienests zonā?

– Pie mums ieradās augstākais komandieris, un es ar viņu runāju bez jebkāda bijības. Viņš sākumā pat neizprata, kas es esmu, jo uzpleči uz formas bija pavisam izbalējuši. Es viņam tieši acīs pateicu: «Man ir hipertonija, un man ir vienalga. Jūsu virsnieki pēc pusotra mēneša raud un grib mājās, bet mēs šeit esam jau deviņus mēnešus.» Tikai tad viņš aptvēra situācijas nopietnību. Reakcija bija zibenīga, piecu minūšu laikā bijām helikopterā, kas nogādāja atpakaļ dienesta vietā, un es turpināju pildīt savus pienākumus. Likvidatorus mājās veda speciālos vagonos, nošķirot no civilajiem, jo skaitījāmies indīgi cilvēki.

Kā notika jūsu atveseļošanās pēc atgriešanās mājās?

– Kad atgriezos, man nebija pat 25 gadu, bet organisms bija apstājies. Sistēmai brūkot, par mums aizmirsa. Sākumā palīdzēja Vācu Sarkanais Krusts, sūtot zāles smago metālu izvadīšanai, kādu pie mums nebija. Drīz pēc tam nokļuvu pie daktera Bāra un sākās četrus gadus ilga intensīva atveseļošanās. Es parakstīju līgumu un piekritu piedalīties medicīniskajos pētījumos, kur pētīja radiācijas ietekmi un meklēja veidus kā to ārstēt. Es kļuvu par izmēģinājuma trusīti, un pateicoties ārstu nesavtībai, pētījumi bija veiksmīgi un palīdzēja atgūties. Stradiņa slimnīcas 26. korpuss kļuva par galveno atbalsta punktu pētījuma dalībniekiem, Čornobiļas likvidatoriem. Man šodien ir sava filozofija, ja pēc piecdesmit nekas nesāp, tātad tu esi miris. Man sāp, un tas nozīmē, ka esmu dzīvs un uzvarējis.

Vai vēlāk mēģinājāt sazināties ar saviem dienesta biedriem?

– Sākumā uzturējām kontaktus sarakstoties, bet vēlāk saikne pamazām pārtrūka. Reiz darba brauciena laikā Kaukāzā apciemoju savu dienesta biedru. Radiācijas ietekme bija izpostījusi viņa veselību un dzīvi. Ne visiem izdevās veiksmīgi atgriezties un sakārtot savu dzīvi pēc piedzīvotā.

Ko sakāt par populāro amerikāņu HBO seriālu Černobiļa?

– Tā nav tā realitāte, kurā mēs bijām deviņus mēnešus. Reizēm pat kļūst bail, cilvēki saskatīsies šādas filmas un domās, ka mēs, aculiecinieki, stāstām kaut ko nepareizi. Kino to nekad nespēs parādīt tā, kā tas bija patiesībā.

Kādas ir jūsu šīsdienas atziņas par Čornobiļu, un vai pasaule no tās ir mācījusies?

– Mums toreiz paveicās, ka stacija nošķaudījās. Ja tā būtu sākusi klepot, sekas būtu neiedomājamas. Savu darbu mēs darījām ar milzīgu patriotismu, bet šodien daudzi nezina, kur Čornobiļa atrodas un kas tur notika. Šī ir pirmā reize, kad par to runāju tik atklāti. Esmu apmeklējis tās vietas arī vēlāk, tur tagad ir paradīze, jo nav cilvēku. Daba pati sevi ir atjaunojusi un pierādījusi, ka zemei bez mums ir labāk. Kamēr cilvēkiem acu priekšā būs tikai peļņa, nevis morāle, mēs riskējam rīt atkal saņemt līdzīgu dāvanu. Mēs tur bijām un to darījām, lai bērni smietos un putni čivinātu. Lai būtu dzīvība. Tas ir grūti, bet es ticu, ka kopības sajūta ir iespējama arī šodien.

KAS IR ČORNOBIĻA?

Vārda izcelsme:
Čornobiļa: Oficiālais nosaukums ukraiņu valodā. Kopš Ukrainas neatkarības atjaunošanas šī ir ieteicamā forma latviešu valodā.
Černobiļa: Nosaukums krievu valodā. Pasaule katastrofu iepazina ar šo vārdu.

Ģeogrāfija un mērogs:
Atrašanās vieta: Ukrainas ziemeļi, 90 km no Kijivas un 15 km no Baltkrievijas robežas.
Liktenīgā nakts: 1986. gada 26. aprīlis, plkst. 01:23. Eksplozija AES 4. energoblokā.
Neredzamā inde: Izmesto radioaktīvo vielu daudzums 400 reižu pārsniedza Hirosimas atombumbas radīto piesārņojumu.
Pripjata: 3 km no reaktora esoša atompilsēta. Uzbūvēta 1970. gadā kā viena no modernākajām PSRS, bet pēc avārijas kļuva par pasaulē zināmāko spoku pilsētu.

Latvijas pēdas:
Likvidatori: Seku novēršanā piedalījās vairāk nekā 6000 Latvijas iedzīvotāju. Tie bija gan speciālisti, gan obligātā dienesta karavīri un rezervisti, kuriem šodien Latvijā ir noteikts īpašs sociālās aizsardzības statuss.