Kristīne Ulberga: ''Esmu skarba kritiķe''

Rakstniece atklāti runā par literatūras izvērtēšanas procesu, redaktoru nozīmi un to, kāpēc rakstīšana nekad nav viegls un ātrs darbs. 

Kristīne, tu pati esi bijusi  LALIGABA laureāte. Kā šis novērtējums ietekmēja tavu turpmāko ceļu? 

– Balvas var mainīt dzīvi dažādos virzienos. Vienā gadījumā cilvēks iemieg no panākumu reibuma un sāk uzskatīt, ka ir sasniedzis kaut ko dzīvē. Otrā gadījumā viņš turpina strādāt un mācīties savu arodu. Iespējams, ir arī trešais variants, kad rodas liela vēlēšanās iegūt balvu, bet tā gadiem netiek sasniegta. No tā var rasties rūgtums, aizvainojums un dusmas. Pēc balvas iegūšanas es sev latiņu pacēlu vēl augstāk. Savulaik grāmatu Zaļā vārna novērtēja, jo konkrētais gads nebija īpaši bagāts prozā. Savukārt bērnu grāmata Es grāmatas nelasu bija veltījums meitai, un tā izrādījās nozīmīga arī citiem lasītājiem. 

Vai, esot žūrijā, izdodas saglabāt objektivitāti? 

– Es nesēžu autoriem klāt un nezinu, cik tur katrs ieliek. Tas ir ne tikai sirdsapziņas, bet arī varēšanas jautājums. Proti, no cilvēka nevar iznākt ārā tas, kā nav iekšā. Dažreiz mani pat rauj ziņkārība pajautāt – nu, kāpēc tu vispār raksti? Godkāres dēļ? Varbūt tomēr talantīgāk būtu darīt ko citu? Nē, man nav žēl autoru par ieguldīto darbu. Drīzāk šausminos par iztērēto laiku. Vērtējot noteikti esmu objektīva, jo esmu daudz lasījusi un tāpēc spēju saredzēt kopuma kvalitāti, kas sastāv no valodas, struktūras, sižeta, dziļuma un slāņiem. Ja tā visa nav, teksts ir vājš. 

Šogad izdevēji pieteica 156 grāmatas. Cik liela ir atbildība, izvērtējot tik apjomīgu darbu klāstu? 

– Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Vieglāk bija atsijāt tos darbus, kas visos parametros bija vāji. Grūti šogad gāja ar tulkojumiem, jo to bija daudz un tie bija izcili. Arī dzeja mums ir ļoti laba. Bet proza šogad, manā skatījumā, ir ļoti vāja. Autoriem ieteiktu vairāk lasīt labas grāmatas un mācīties, nevis paļauties uz draugu viedokli, kuri saka: «Baigi labi tu raksti!» Tas, ka grāmatu pērk, nenozīmē, ka tā ir kvalitatīva literatūra. Tas ir akmens lasītāju lauciņā. Šim laikmetam ir tendence – jo plakanāks teksts, jo vairāk lasītāju. Bet sadzīve mums ir tiktāl atvieglota tieši tāpēc, lai būtu laiks ienirt dziļāk. 

Tu publiski esi paudusi kritiku par izdevniecību darbu. Kā tu to vērtē šobrīd, raugoties uz kopējo situāciju no žūrijas skatpunkta? 

– Autoriem trūkst paškritikas. Šobrīd viena liela izdevniecība sper zemes gaisā par to, ka žūrija kārtējo gadu nenovērtē viņu autorus. Es šobrīd izdaru pakalpojumu, pasakot, ka šīm grāmatām ir bijusi nekvalitatīva sadarbība ar redaktoriem. Es varētu ar marķieri sakrāsot tekstu sarkanu – tās ir nepadarīta darba sekas. Lasītāji bieži nezina, cik liela loma ir redaktoram, kurš nav tikai komatu labotājs, bet autora labākais draugs. Gadās pat, ka autors iesniedz 500 lappušu garu tekstu, bet pēc redaktora darba tas sarūk līdz diviem simtiem. Tas ir svētīgs darbs. 

Kā tev kā žūrijas loceklei izdodas saglabāt objektivitāti, vērtējot savu kolēģu darbus, īpaši zinot, cik cieša ir Latvijas literātu vide? 

– Nē, ne man, ne kādam citam no žūrijas lokālpatriotisma nav. Tu nevari izlikties, ka nepazīsti autoru, tomēr teksta vērtēšanu tas neietekmē. Attiecībā uz tekstu esmu nejauks, skarbs kritiķis. Tie, kas mani pazīst, to zina. Nekāda draudzēšanās tur nepalīdzēs. 

Vai Ventspils literārā vide atšķiras no Rīgas? 

– Tendences visur ir vienādas. Taču Ventspilī ir Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja – tie ir vareni, neredzami rūķīši, kas rada apstākļus, lai varētu rakstīt prom no mājām. Var just gaisā, ka šajā pilsētā ir māja, kur cilvēki labprātīgi dodas cīņā. Paši ar sevi. Arī Gāliņciema bibliotēkas grāmatu klubiņā mēs mācāmies, ka vispirms ir jāizlasa viss labais, lai labi varētu paši uzrakstīt. Tāds ir mans spriedums. 

Kā tu raksturotu grāmatas tapšanas procesu? 

– Grāmatas rakstīšana nav nekāda pastaiga. Tas ir smags darbs ar ilgu atiešanas periodu. Es to salīdzinātu ar niršanu dziļumā, pēc kuras mazliet jāpaguļ dekompresijas kamerā, nevis ķiķinot jāskrien uz grāmatas atvēršanas svētkiem. 

Ko tu ieteiktu tiem, kuri gaida nominantu paziņošanu? 

– Izlasiet visu. Tas būs gana daudz.  

Kas ir LALIGABA 

Latvijas Literatūras gada balva (LALIGABA) ir nozīmīgākais ikgadējais notikums Latvijas literatūrā.  

Balva tiek piešķirta vairākās kategorijās, tostarp prozā, dzejā, bērnu literatūrā, tulkojumos un debijā. No visiem pieteikumiem tiek izveidots garais saraksts, no kura tālāk atlasa īsā saraksta dalībniekus. Šogad pretendenti tiks paziņoti 26. martā, savukārt laureāti kļūs zināmi svinīgā ceremonijā aprīļa otrajā pusē. 

Balva tiek pasniegta kopš 2001. gada. Kopš 2024. gada laureāti saņem jauna dizaina balvu ar nosaukumu Pretstats, kas simboliski atspoguļo literatūras divējādo dabu. 

Kristīne Ulberga – apbalvotie un nominētie darbi: 

2008: Es grāmatas nelasu – Jāņa Baltvilka balva. 

2012: Zaļā vārna – LALIGABA balva (Labākais prozas darbs) un Raimonda Gerkena balva. 

2018: Tur – LALIGABA īsajā sarakstā, Dienas gada balva kultūrā un AKKA/LAA Autora balva. 

2022: Kas mammai somā – LALIGABA balva (Labākais oriģinālliteratūras darbs bērniem). 

2024: Zem kupola – LALIGABA īsajā sarakstā.