Zemledus makšķerēšanas sezona ir sākusies

Ir ap pulksten diviem dienā. Pretī nāk divi vīri ar ledus urbi un makšķernieka kasti. Viņi beiguši šodienas copi. Uzrunāju viņus. Tie ir draugi Aleksandrs Kļevcovs un Ruslans Akimovs. Uz jautājumu, cik ilgi nodarbojas ar zemledus makšķerēšanu, abi atbild bez vilcināšanās. No bērnības. «No pirmās klases, varbūt pat agrāk,» stāsta Ruslans. «Tēvs iemācīja makšķerēt. Dzīvojam pie Ventas, blakus Būšniekiem, netālu jūra.» Aleksandrs piebilst, ka laukos bijis dīķis. Būdams mazs, skraidījis apkārt un ar kociņu ķēris zivis. Tēvs labprāt ņēmis līdzi. «Makšķeres, ar ko ķeram tagad, vairs nav salīdzināmas ar agrākajām. Viss attīstās. Arī aprīkojums un apģērbs,» saka Ruslans.

Viņi atceras bērnību. Toreiz bijušas koka un bambusa makšķeres. Tagad auklas ir kvalitatīvas, arī upe vairs nav tā pati. Bērnībā lielākais dārgums bijusi mammas uzdāvinātā teleskopiskā makšķere. Ja gribas kādam dāvināt makšķerēšanas lietas, labāk izvēlēties dāvanu karti. Aleksandrs stāsta, ka pagājušajā gadā bijuši Peipusa ezerā Igaunijā. Tur zivju vairāk, pārsvarā raudas. Pie mums vairāk vimbas, asari un zandarti. Paši labprāt ēd zivis. Ģimenē galdā liek zandartu, arī līdaku, asarus un brekšus. Daļu atdod radiem un paziņām. Stāstot par prieku sēdēt uz ledus, Aleksandrs atzīst, ka tas ir mednieka un apgādnieka instinkts. Un arī sacensība starp makšķerniekiem. Ir tādi, kas sazvanās, apmainās ar informāciju, pastāsta, kur labāk braukt, kur bīstami un ko noķēruši. Ir arī tādi, kas atraduši labu vietu un nevienam nesaka.

«Visgrūtāk ir piecelties no rīta,» atzīst Ruslans. Galvenais, lai saule ir uzaususi. Strādājot maiņās, makšķerēt var arī dienas laikā. «Šodien četras stundas pavadījām uz ledus. Neko nenoķērām, bet ir labi pavadīts laiks,» smej vīri. Ledu pārbauda ar ledus cirtni, ko sauc arī par vergu. Uz jautājumu, cik ilgi jāgaida mīnusi, Aleksandrs stāsta, ka skatoties, vai kāds cits jau ir izgājis uz ledus. Paši pirmie vairs neejot. Agrāk gājuši, tagad negribas riskēt.

Došanās uz ledus pavasarī ir jābeidz laikus, jo drošība pirmajā vietā, uzsver Ruslans. Azarts reizēm aizved pārāk tālu. Pagājušajā gadā uz ledus izdevies būt tikai vienu reizi. Tas bijis pēdējais ledus, pirms kļuva bīstami. Aleksandrs stāsta: «Esmu redzējis, kā cilvēku glābj no ledaina ūdens. Man pašam reiz gadījās iekrist līdz ceļiem, tepat pie krasta. Mājās neko neteicu, sieva neko nezināja.» Starp makšķerniekiem pastāv svarīgs noteikums – palīdzēt cits citam.

Abi atzīst, ka ģimene hobiju atbalsta. «Sākumā teica – atkal tu uz makšķerēšanu. Pēc tam pierod. Tikai viens pats neej,» stāsta Aleksandrs. Kāpēc tieši šī vieta? Te vispirms izveidojas drošs ledus. Citviet vēl nav droši.

Novēlējums ir vienkāršs. Biežāk doties dabā. Galvenais, lai ledus ir drošs, vismaz septiņus centimetrus biezs. Makšķerēšana ir atpūta un saikne ar dabu. Vajag pacietību un vēlmi. Šis hobijs, viņuprāt, pastāvēs vienmēr. Tas ir asinīs. Instinkts. Tāpat kā medības.

No ledus uz siltām telpām

Veikalā Pludiņš Tārgales ielā 60 jau 28 gadus saimnieko Aina Karpova ar dēlu Sandi. Šeit zemledus makšķerēšanas sezona sākas pati no sevis – tad, kad ienāk pirmie makšķernieki un mudina sūtīt tārpiņus. «Viņi man pasaka,» saka Aina un pasmaida. Šajā laikā Pludiņš kļūst par informācijas centru. Viens ienāk un pastāsta, kur jau var iet uz ledus. Nākamais to pārjautā, trešais pievieno savu versiju. Ziņas ceļo no mutes mutē. «Es te esmu kā makšķernieku birojs,» Aina smejas. Daudzi pastāvīgie klienti ir aizbraukuši. Taču par klientūru veikalnieki nesūdzas. Cilvēki brauc speciāli no Talsiem, Ugāles, Kolkas un Kuldīgas. Gadās arī ārzemnieki. Ienāk lietuvieši. Reizēm jārunā angliski. Ir tādi, kas ienāk tikai vasarā, un ir tādi, kas nāk tikai ziemā. Ir arī tādi, kuriem vienmēr kaut kas vajadzīgs. Pēdējos gados klienti ir arī sievietes. Sapucējušās dāmas ienāk un saka: «Man, lūdzu, tārpus.» Dažām ķeras pat labāk nekā vīriešiem. «Noķer vairāk un lielākas zivis. Ir tāda kā sacensība,» saka Sandis.

Zemledus makšķerēšanā svarīgākā ir pacietība. Katrs sēž pie sava āliņģa. Ja kādam iet, drīz vien citi nāk tuvāk un sasēžas strīpiņā. Cerībā, ka paveiksies arī viņiem. Iesācējam vajadzīga ziemas makšķerīte – maza, īsa, aukla ap trīsdesmit līdz piecdesmit metriem. Vieni ķer uz mormiškām, citi uz balansieriem vai vizuļiem. Ezerā der vieglākas mormiškas. Upē vajag smagākas, jo straume lielāka. Agrāk tās bija no svina. Tagad lieto volframa. Dārgākas, bet nekaitīgas.

Katram ir sava laimīgā mormiška. Ja uz vienas reiz ir noķerts, tad jābūt tieši tādai pašai. «Cilvēki pat brauc uz Rīgu,» stāsta Aina, «jo vajag tieši to konkrēto.» Iesācējam gatavs pamata komplekts maksā ap piecpadsmit eiro. Viss, kas vajadzīgs pirmajai reizei uz ledus. Makšķernieki veikalā labprāt dalās piedzīvojumos, rāda fotogrāfijas, stāsta, kur un kā gājis. «Es uzklausu visus,» saka Aina. Vienam lomā divdesmit zivis, citam tajā pašā vietā nekā. Ja neķeras, prasa arī padomu, taču pārliecināt mainīt iemīļoto ēsmu ir gandrīz neiespējami. Šobrīd populārākā prece ir odu kāpuri. Tos izķer uzreiz. «Un ziniet, ko dara sievas?» smejas Aina. «Nāk skatīties cenas, jo vīri tās noplēš, lai mājās neuzzina, cik iztērēts.» Dažiem pat ir slepena naudiņa makšķerlietu pirkumiem.

Vīrieši ir pļāpas, īpaši šeit. Bieži piebrauc mašīna – sieva ieiet Rimi, bet vīrs ienāk Pludiņā. Drīz sieva jau nāk meklēt: «Ko tu te dari tik ilgi?» Ir gadījies, ka vīrs aizved sievu mājās un pēc tam atgriežas. «Nu tā,» viņš saka, «tagad iepirksimies.» Ja gribas makšķerniekam uzdāvināt ko noderīgu, vislabāk der dāvanu karte. «Kaut ko konkrētu nopirkt ir gandrīz neiespējami,» saka Aina. Divi pazīstami makšķernieki ienāk veikalā. Viens saka: «Tas man tieši vajadzīgs.» Otrs tūlīt iebilst: «Kur tu tādu liksi?» Katram sava taisnība. Tāds ir makšķernieku gars. «Gadās, ka no rīta zvana,» stāsta Aina. «Veikals vēl nav vaļā, bet jau prasa, vai nevar tikt iekšā.» Zvani ir arī vakaros. Reiz makšķernieki agrā rītā uzrāpušies viens otram uz pleciem un lūkojušies otrā stāva logā, saucot, lai nāk tirgot tārpus. «Es pat nobīties nepaspēju,» viņa saka. Ainai patīk, ka te nav kā lielveikalā. «Nevajag stāvēt ar piepūstiem vaigiem. Vajag pasmaidīt un parunāt.» Makšķernieki ir viegla tauta. Veikalā valda labs noskaņojums.

Saruna novirzās no makšķerēšanas. Aina atceras bērnību. Augusi Dārza ielā, koka mājā blakus tā dēvētajai čekas ēkai. Šīs mājas vairs nav. Mamma vēlāk stāstījusi, kā cilvēkus no darbavietām veda uz pratināšanām. Skolā tolaik mācīja pavisam citu vēsturi, par šiem notikumiem klusēja. Vēlāk Aina strādāja tirdzniecības pārvaldes ēdnīcā Enkurs. Cepa bulciņas. Atmiņā palicis, ka līdz vienpadsmitiem no rīta tām vienmēr bija jābūt gatavām. Pēc tam kļuva par vadītāju sporta preču veikalā Rindas ielā, kur tirgoja arī makšķerlietas. Tā tās tika iepazītas. Savu veikalu atvēra pēc mammas ieteikuma. Mamma māju dabūja mantojumā un teica: «Šī ir laba vieta, lai atvērtu veikalu.» Aina paklausīja. Tagad Pludiņu vada kopā ar dēlu Sandi. Paplašināties viņi negrib.

Abi atceras laikus, kad stintes nāca daudz. Ķēra pa desmit kilogramiem. Pēc Ventas tilta remonta un jūras smēlēja darbošanos tās vairs aiz tilta nenāk. Ūdens ir duļķains, troksnis liels. Ja Ventspilī nav ledus, makšķernieki brauc uz Latgali vai Peipusa ezeru. Kad Ainai sašķobījās veselība, makšķernieki nāca uzmundrināt. «Tikai nelikvidē veikalu,» viņa smejas.

Veikalā ienāk pircējs, sasveicinās un uzreiz nosaka: «Motiļi.» Tie ir sarkani, sīki odu kāpuri. Dabīga ēsma, ko ziemā novērtē katrs makšķernieks. Tos iegūst purvā. Uzbrauc uz ledus ar smagu tehniku, pēc tam ilgi skalo un mazgā. Agrāk motiļus gāja gādāt paši, stāsta pircējs. Ar sietiņu un plikām rokām. Rūpniecības ielas dīķī motiļu bijis daudz. Brīvības ielas dīķī mazāk. Darbs smags, tāpēc cena – eiro par desmit gramiem – šķiet pamatota. Uz āķa liek piecus vai sešus.

Klients stāsta, ka šodien bijis uz Sakas upes pie Pāvilostas. Gājis švaki. Septiņi asari, katrs ap četriem pieciem simtiem gramu, un viena vimba. Pie viena āliņģa uzkavējies ne ilgāk par divdesmit minūtēm. Kopā izstaigāti divi kilometri pa upi. Straume bijusi liela. Bija viens brīdis, kad ķērās. Un tad kā ar roku atņemts.

«Galvenais, ne asakas,» nosaka Aina.