Satikt dzejnieci

Ventspils muzejs iesaka sestdien doties uz Ērgļu ielu, Herberta Dorbes muzeju, lai satiktu dzejnieci Andru Manfeldi, kura pērn saņēma Ventspils domes balvu Sudraba tintīca prozā par grāmatu Zemnīcas bērni.

Stāstot par kādu uzstāšanos Rīgā grāmatas Zemnīcas bērni kontekstā, Andra raksta: „Tur viena kundze saka: “Bet ziniet, es arī esmu no Laidiem, jūsu vecvecmāmiņas brālis bija mans vectēvs un es biju tai’s kāzās, par kurām jūsu grāmatā rakstīts. Tās nu gan bija varenas kāzas! Mēs visa apkaime bijām sanākuši!” “Jā, jā, un tur tūbas un tromboni, mežragi un bungas!” Un tik daudz ļaužu, ka es kāzu foto pētot brīnījos, kā viņi visi tur fotogrāfijā salien iekšā. Izrādās, nesalien! Redz kur viena kundze, vēl vakar 17, šodien jau septiņdesmit. Vakar Staļina izmocīti lauki, šodien vēlēšanu kampaņas ķēmota Rīga. Un tomēr – tā īstā, tā asinīs, patībā un pat zemē sakņojusies dzīve, tā izkāpusi, izrūgusi kā mīkla no bļodas. Patiesības raugs plūst laukā no foto rāmīša un nu es zinu – laiks nebūt nav tik lineāra un nepielūdzama vienība, kas visu akli nīdē, gan labo, gan ļauno. Pēkšņi man ir liecinieks. Kāzu liecinieks. Karš, izsūtījums, kolhozs. Uzvara! Kleitas baltums pār karogu sarkano. “Katram savs krusts” tā man bērnībā tante Lidija mēdza atkārtot. Lai arī šodien nevis arkla, bet maXimas krusta formas tie vienkāršie cilvēki iznes. Un vecā kundze man šodien ar savu klātbūtni pasaka, apliecina, ka mana grāmata nav nekādas pasakas, nav nekādi māņi. Cilvēki līdzīgi burtu zīmēm plūst caur dzīves audeklu no zemnīcas pazemības mūžībā iekšā.”

Ieeja - bez maksas.