Liepājas teātra izrāde "Bezgalīgo stāstu stāsts"

Pēteris Lapiņš, Liepājas teātra aktieris, izrādē spēlē galveno lomu: stāstam ir līdzības ar manu bērnību.

Izrāde tapusi pēc Rasas Bugavičutes lugas Toms Tomsons, kurš slēpās grāmatās. Kāds ir tās stāsts?

– Puika slēpjas grāmatās un nonāk fantāziju pasaulē, kurā viņš satiek visādus tēlus.

Kas ir tās vērtības vai lietas, ko izrāde māca?

– Bērniem, kas vienaudžu vidū netiek līdz galam pieņemti, katram ir kādas savas lietas. Un šīs lietas ir svarīgi atrast un izmantot, lai panāktu apkārtējo vēlmi tomēr pieņemt bērnu savā bariņā. Mūsu stāstā puikam ļoti labi strādā iztēle, viņš daudz lasa grāmatas, kas palīdz viņam labāk izprast sevi un ticēt sev. Beigu beigās, satiekot pārējos pagalma bērnus, puika spēj viņus ieraut savā pasaulē, viņiem kļūst interesanti un viņi viņu vairs neapceļ, kā tas ir stāsta sākumā.

Kāds ir jūsu atveidotais izrādes galvenais tēls – Toms Tomsons?

– Puika ir ļoti draudzīgs un atvērts. Viņam gribas, lai viņu pieņem, bet tajā pašā laikā, ja viņš redz, ka viņu atstumj, viņš vairs nemēģina iekļauties. Viņš ir arī bailīgs, netic saviem spēkiem. Šajā izrādē viņa raksturs tiek atvērts, viņam palīdz pārkāpt pāri savām bailēm.

Ko jums kā aktierim šīs lomas gatavošana ir likusi saprast vai atgādinājusi?

– Es pats pēc rakstura esmu ļoti līdzīgs šim puikam. Stāstam ir līdzības ar manu bērnību. Es tam jau dzīvē esmu paspējis iziet cauri un zinu šo ceļu.

Vai līdz ar to šo lomu bija vieglāk veidot?

– Nē, neteikšu, ka vieglāk. Tu jau lietas, kas ir bijušas sliktas, esi noracis kaut kur dziļi, un tagad tev viņas jāsāk celt atpakaļ augšā. Līdz ar to ir atkal jāiziet cauri tam, kam jau esmu gājis cauri, ko esmu veiksmīgi aizmirsis un vairs negribu atcerēties. Katram ceļš uz lomu ir citāds. Viens dabū līmēt klāt kādus rakstura elementus, citam atkal ir jāspēlē no sevis, jāļauj sev aiziet atpakaļ līdz kādām sāpīgām tēmām. Ceru, ka skatītājiem Ventspilī izrāde patiks, jo man pašam tā ļoti patīk.