Atkārtotu izrādi piedzīvos Imanta Kalniņa simfoniskā dziesmuspēle „No saldenās pudeles”

Skaņdarba  mākslinieciskā vērtība ir Latvijas kultūras dižgaru - Rūdolfa Blaumaņa, Imanta Kalniņa un Jāņa Petera, daiļrades simbioze, ko klausītājiem piedāvā jauneklīgi atraktīvs Latvijas Nacionālās operas un baleta solistu ansamblis. Galvenās lomas atveido Inga Šļubovska-Kancēviča, Ilona Bagele, Dace Volfarte, Annija Putniņa, Mihails Čuļpajevs, Rihards Millers, Guntars Ruņģis un Juris Jope. Uzvedumā piedalās arī daudzsološie kamerkora „Ventspils” un Ventspils kamerorķestra mūziķi. Par veiksmīgu dalību dziesmuspēlē Annija Putniņa (Auces lomas atveidotāja) un Mihails Čuļpajevs (Mārtiņa lomas atveidotājs) tika izvirzīti “Lielās mūzikas balvai 2015” nominācijā “Gada jaunais mākslinieks”.

Dziesmuspēles libretu, pēc Rūdolfa Blaumaņa joku lugas „No saldenās pudeles’’ motīviem, 1975. gadā veidoja Marga Tetere, dziesmu tekstus radīja Jānis Peters, mūzikas autors – Imants Kalniņš. Pirmizrāde notika 1975. gada 23. decembrī  Rīgas Operetes teātrī J. Kaijaka vadībā. Iestudējums ieguva nedalītu kritiķu un klausītāju atsaucību, galvenokārt, pateicoties izrādes izcilajām muzikālajām kvalitātēm, kā arī daudznozīmīgajiem un drosmīgajiem dziesmu tekstiem. Pēc Rīgas Operetes teātra likvidācijas, izrāde tika uzvesta Latvijas teātros - lugas formātā - dziesmas dziedāja aktieri, orķestri aizvietoja klavieres un instrumentāls ansamblis. Operetes nošu materiāli - partitūra, orķestra balsis nogūla Latvijas Nacionālās Operas bibliotēkas arhīvā.

„Imanta Kalniņa „No saldenās pudeles” uzvedums ir unikāla iespēja atgriezt pilnvērtīgai koncertdzīvei izcilu latviešu dziesmuspēles piemēru, piešķirot tai mūsdienīgu, laikmetīgu elpu”, atklāj iestudējuma muzikālais vadītājs Aigars Meri, “Imants Kalniņš ir brīnišķīgi uztvēris Blaumaņa literāro stilistiku, savukārt, Jāņa Petera dziesmu teksti paplašina interpretācijas iespējas, tie ir kā tilts no pagātnes uz šodienu.”

«Bet visam pāri mēs vēlamies šajā izrādē uzsvērt teātra spēles prieku. Spēle ir groteska, dzīve ir pārspīlēta, apstādināta un ierāmēta kā polaroid filmiņā, bez reālpsiholoģijas un mokām. Tā ir neciešami vieglā eksistence, kas paskrien garām kā auto pa zemes ceļu, atstājot aiz sevis putekļu mākoni un viļņojošos rudzu lauku,” Margo Zālīte.