Šī ir luga par mīlestību un tās sarežģītajiem līkločiem. Kā arī par to, ka cilvēki patiešām var atrast sevi tikai tad, kad vairs nebaidās mīlēt. Jo tieši tad izmainās viņu ikdiena.. Izrāde par spēju būt pašiem, neatkarīgi no valdošā režīmā un citu priekšstatiem par veiksmīgu dzīvi.
Mūsdienu skatītājam Volodina vārds ir diezgan svešs, lai gan viņa lugās aplūkotās tēmas ir saprotamas un nozīmīgas ikvienam, un nav ierobežojamas kādā laika posmā. Viņa varoņi ir vienkārši cilvēki, kuri dzīvo ikdienišķu dzīvi, un līdz ar to ikvienam ir viegli ar viņiem identificēties; tajā pat laikā tieši šajā ikdienā autors ir atradis ļoti daudz poētiskā un vērtīgā.
Režisors saglabājis Volodina doto laiku un vietu, izrādes darbība norisināsies kādas ziemas piecos vakaros, kad pēc septiņpadsmit gadu ilgas prombūtnes Iļjins atgriezīsies Ļeņingradā, lai satiktu Tamāru. Iļjina un Tamāras sarežģīto mīlestības stāstu un atpakaļceļu vienam pie otra izdzīvos Egons Dombrovskis un Inese Kučinska. Padomju laika reālijas būs jaušamas gan detaļās, gan kostīmos, gan arī mūzikā – kas gan tiek piemeklēta (daļēji autors to norādījis remarkās), gan rakstīta īpaši izrādes vajadzībām.
Izrādē piedalīsies arī aktieri – Edgars Ozoliņš, Anete Berķe, Sigita Jevgļevska un Kaspars Kārkliņš.
Kopā ar režisoru pie izrādes tapšanas strādā scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, horeogrāfe Liene Grava, komponists Oleksijs Demčenko, kā arī gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
Izrāde notiks otrdien, 12.Janvārī 19:00
Turpinājumā jautājumi galvenās lomas tēlotājai Inesei Kučinskai:
Par ko ir šī izrāde?
– Izrāde ir par mīlestību, kas pārdzīvojusi daudzu gadu atšķirtību. To ir pārbaudījis ilgs laika periods, tomēr abi varoņi savā dvēselē ir palikuši uzticīgi viens otram. Viņu vērtību sistēma ir skaidra, bez piemaisījumiem – tā ir mīlestība, cieņa, uzticība un gods. Lai arī izrādes varoņi nav dzīves lutināti un ir kara laika rūdīti, tomēr viņu jūtas un ideāli ir tīri, viņu domas ir skaistas un viņu mērķi – cēli. Tās ir vērtības, kas, manuprāt, mūsdienās ir kļuvušas elastīgas, sabiedrības attieksme pret tām ir mainījusies.
Tātad iestudējuma stāsts norisinās pēckara gados?
– Tie ir piecdesmitie gadi. Lugas varoņi iepazinās un iemīlējās kara laikā, taču karš tos izšķīra. Tad sekoja Staļina represijas, par ko izrāde nerunā, taču ir jūtams, ka galvenais varonis ir tās piedzīvojis. Viņi atkal tiekas pēc 17 gadiem.
Vai izrāde ir smaga?
– Izrāde ir mīļa un silta, jo tā ir par mīlestību, draudzību un skaistām jūtām. Arī mēs paši, iestudējuma dalībnieki, dzīvojam saviem varoņiem līdzi, domājot, cik labi, ka eksistē tādas lietas. Tas viss ir ar tādu vieglumu. Izrāde nebūt nav smaga. Tajā caur humora prizmu paskatāmies gan uz cilvēkiem, gan uz to laiku kā tādu. Izrāde veidota rotaļīgi, tajā pašā laikā – vieglumā nepazaudējot galvenās stīgas. Izrādes beidzamā frāze ir: ka tikai kara vairs nebūtu. Kad šo izrādi iestudējām, vēl nebija pat Ukrainas notikumu. Un šodien šiem vārdiem ir mainījusies jēga un nozīme, jo šobrīd pasaulē karš ir pārņēmis plašas teritorijas. Lai arī pati karu neesmu piedzīvojusi, tomēr esmu padomju laika bērns, kuram bailes no kara ir ieaudzinātas kopš bērnības. Un tās izjūtas nāk līdzi. Bieži domāju: cik labi, ka mani bērni var gulēt mierīgi, jo debesis ir mierīgas un nekur nešauj. Tā ir tik liela vērtība!
Vai jums kā aktrisei šī loma ir aizraujoša?
Jāsaka, ka iestudēšanas periods bija ļoti grūts, bet man ļoti, ļoti patīk spēlēt šo izrādi. Esmu iespaidojusies arī no filmas Pieci vakari ar Ludmilu Gurčenko galvenajā lomā. Man šķiet, ka tā ir viena no viņas labākajām lomām. Man pielipa viņas nervs, un es nemaz nekautrējos no šīs izcilās aktrises tēlojuma paņemt kaut kādas krāsas un ievest arī mūsu iestudējumā.
Komentāri (0)