5. oktobrī savus profesionālos svētkus svin skolotāji. Skolotāju dienas priekšvakarā Ventas Balss uz sarunu par profesijas izvēli un darba ikdienu aicināja divas Ventspils Valsts 1. ģimnāzijas skolotājas – pieredzes bagāto pedagoģi Viju Jakovļevu (no kreisās) un jauno skolotāju Elizabeti Gulbi, kurai šī būs pati pirmā Skolotāju diena.
«Man ir vislabākā profesija. Es jebkurā pasaules valstī ar lepnumu saku – es esmu skolotāja!» saka Vija Jakovļeva. Vija smaidot stāsta, ka brālis Guntis mēdzot teikt, ka Vija par skolotāju kļuvusi tāpēc, ka mājās dresējusi brāli. Īstenībā par šo profesiju viņa ieinteresējusies, mācoties vidusskolā. Tie bija laiki, kad skolā darbojās pionieri, komjaunieši, bija tā saucamās zvaigznītes. Vijai patika darboties ar pamatskolēniem, rīkot viņiem pasākumus. Tāpēc pēc vidusskolas devusies uz Liepāju mācīties par pamatskolas skolotāju.
Vija Jakovļeva saka, ka nekad nav skaitījusi, cik gadus ir nostrādājusi, bet darba gaitas sākusi 1981. gadā Talsos – iespējams, tāpēc, ka gribējusi kļūt patstāvīga, bet arī tāpēc, ka nav bijusi gatava atgriezties skolā, kuru pati absolvējusi. Talsos nostrādājusi obligātos gadus, radusies ģimene. Deviņdesmitajos gados atgriezusies Ventspilī un zinājusi, ka nāks tikai uz savu skolu. «Es biju izaugusi.»
Katru dienu kas cits
Angļu valodas skolotāja specialitāti Vija apguva deviņdesmitajos. Jau tolaik bijušas bažas par dzimstību, tāpēc Vija saņēmusi ieteikumu meklēt jaunu specialitāti. Divus gadus studējusi neklātienē, braukājusi uz Rīgu. Vija ir ļoti laimīga par iegūto otro profesiju, bet viņai joprojām ļoti patīk darboties ar maziem bērniem. Viņa labprāt spēlē dažādas spēles ar saviem un brāļa mazbērniem.
Vaicāta, kāda ir skolotāja ikdiena, Vija saka – katru dienu ir kaut kas cits. «Tu ieej klasē un nezini, kas tur būs. Tu zini, ka tev ir programma, tev ir mērķis, kāds rezultāts jāsasniedz. Ieejot klasē, tur priekšā ir bērns, un aiz bērna ir vecāki, mājas. Mēs neviens nezinām, kā viņš šodien piecēlās, kādā viņš šodien ir omā, cik viņš būs čakls,» stāsta skolotāja. Tieši tāpēc katru dienu ir kāds pārsteigums. Vija vienmēr atceras, ka bērna sāpes un raizes sāp arī mammai, tāpēc skolotājam ir jāpadomā, pirms viņš kaut ko saka vai dara bērnam.
Šogad kāds septītklasnieks skolotāju Viju pārsteidzis, sakot – bet tev taču ir vara! «Saku – vara ir policistam, man nav. Mierīgi izstāstīju viņiem – mūsu galvenais pienākums, darbs, ko mēs kopā darām, ir, lai tev ir labi, lai man ir labi un lai mēs nonākam pie kopējā rezultāta. Tev būs labas atzīmes, un man būs gandarījums. Ja man meita ir skolotāja, tas nozīmē, ka es neesmu nesusi mājās un teikusi – tas ir šausmīgi!»
Darbs Vijai reizē ir arī hobijs, un uz to viņa nāk ar prieku. Šobrīd varētu jau nestrādāt, taču savu ikdienu bez darba pagaidām nevar iedomāties. Vija cenšas uzturēt sevi labā formā, lai var joprojām skriet un lēkt, un arī digitāli pilnveidojas – viņa regulāri iet uz kursiem un var ar bērniem arī Kahoot un Baamboozle uzspēlēt.
Reiz Vijai bijusi tāda audzināmā klase, īsti sirdsbērni, ka viņa domājusi – pēc viņiem nevarēs vairs paņemt nevienu citu klasi. Taču tagad skolotājai atkal ir sirdsbērni – astotklasnieki. Vislielāko prieku sniedzot tas, ka bērni pēc skolas absolvēšanas atpazīst savu skolotāju, sveicinās, kādreiz kaut ko uzraksta. Vijai šķiet, ka vissvarīgākais skolotāja darbā ir tas, lai ir ieguldīta sirds. To viņa arī novēl jaunajiem kolēģiem.
Iepatikās
Elizabete Gulbe ģimnāzijas saimei pievienojusies šogad. Viņa ir latviešu valodas skolotāja. Vaicāta, kāpēc izvēlējās skolotāja profesiju, Elizabete saka: «Patiesībā es biju cilvēks, kas teica, ka nekad un nemūžam. Omīte Sarmīte Indriksone strādāja par sporta skolotāju, mamma arī strādā skolā, bet ne par skolotāju. Man likās, ka es mazliet zinu skolas aizkulises, ka nebūs.» Taču, kad kovida laikā palīdzējusi mācīties citiem, sapratusi, ka viņai patīk pedagoga darbs, un domājusi – kāpēc nepamēģināt?
Elizabete mācījās Ugāles vidusskolā, un sākumskolas posmā latviešu valoda viņai nepadevās. Pamatskolā Elizabetei latviešu valodu mācīja Dana Šimpermane, jauna skolotāja, tagad – skolas direktore. Tad jaunietei latviešu valoda sāka padoties un arī patikt. Bet vidusskolā Elizabete latviešu valodu mācījās pie Māras Plūksnas. «Māra Plūksna ir skolotāja ar lielo burtu. Viņai arī noteikti bija liela loma manā izvēlē. Redzēju, ka var iesaistīt un priecāties līdz ar bērniem,» stāsta jaunā skolotāja.
Pēc Ugāles vidusskolas absolvēšanas Elizabete studēja augstskolā Liepājā. Studiju laikā divus gadus – 3. un 4. kursā – Elizabete saņēma Ventspils pašvaldības stipendiju. Gan emocionāli, gan finansiāli tas bijis liels atspaids un dažos grūtākos brīžos arī motivators, kas licis vairāk piespiesties.
Nu ir pagājis pirmais mēnesis skolotājas darbā. Darbs ar jauniešiem Elizabeti nebaidīja, jo viņa iepriekš ar viņiem strādājusi dažādos projektos. «Jaunieši ir forši un fantastiski cilvēki, vienkārši ir jāatrod īstais veids, kā ar viņiem runāt. Patiesībā, ja tu ļauj viņiem būt viņiem pašiem un izteikties – tā, kā viņi domā, nevis tā, kā, viņuprāt, skolotājs gribētu dzirdēt, viņi ir ļoti feini cilvēki.»
Pašā darba gaitu sākumā, kad vēl jutusies mazliet apjukusi, Elizabete saņēmusi iedrošinājuma vārdus no savas skolotājas Māras Plūksnas, kura sazvanoties noskaitījusi dzejoli un uzdāvinājusi grāmatiņu. Dzejolī bija ļoti skaisti vārdi par to, kā saglabāt spēku un ticību sev.
Jaunā pedagoģe arī audzina vienu no 10. klasēm. «Sākumā man bija bail, bet reizē ļoti gribējās audzināmo klasi, jo tā ir vieglāk iejusties skolā un izprast skolas vidi. Tagad jūtos, ka viņi mani ir pieņēmuši, un katrs skolēns man ir ļoti svarīgs. Man ir liels prieks, ka man ir sava klase,» saka Elizabete.
Nelielo gadu starpību ar audzēkņiem skolotāja uztver kā priekšrocību, kas ļauj labi saprasties, sarunāties. «Viņi mani uzrunā uz tu, un man tas neliekas nekas jocīgs vai slikts. Es viņiem atļāvu. Tai pat laikā viņi saprot – šobrīd ir stunda, mēs mācāmies. Kad ir starpbrīdis, mēs varam parunāties kā draugi, no sirds izrunāties, un viņi zina, ka es nenosodīšu, sapratīšu.» Kādreiz gadās arī problēmas ar disciplīnu, taču tās var risināt, sarunājot noteikumus un pie tiem turoties.
Skolotāju dienas tradīcija
Skolotāja Vija ļoti gaida Skolotāju dienu, lai redzētu, ko 12. klases būs skolotājiem sagatavojušas. Kā ik gadu, skolotāji dosies ekskursijā. Šogad kā galamērķis izvēlēta Aizpute un Kazdanga. «Ne jau tie ziedi ir svarīgākie,» saka Vija. Bet Elizabete teic: «Savu pirmo Skolotāju dienu sagaidu ar neierastām sajūtām, ir mazliet mulsinoši apzināties, ka es pati tagad esmu skolotājas lomā.»
Komentāri (0)