Peldošā celtņa kapteinis

«Komandā šobrīd ir pieci cilvēki, kādreiz bijām 20, bet darbu darām to pašu. Kādreiz, kad bijām Ostas flotē, strādājām četrās maiņās. Šobrīd, kad ir darbs, strādājam visa komanda, pārējā laikā – pēc slīdoša dežūru grafika,» stāsta kapteinis. 

Viņš Ventspilī ieradies 1971. gadā, kad mūsu ostā bijusi nepieciešamība pēc aizvien jauniem speciālistiem. Līdz tam viņš kuģojis Ziemeļu un Barenca jūrā. Ventspilī Vorobjovs vispirms vadījis velkoni, vēlāk apguvis arī mehāniķa kvalifikāciju, un vēl nedaudz vēlāk par viņa darba vietu kļuvis jau peldošais celtnis.

Darbs viņam aizvien patīk, kaut reizēm mostoties nostalģija pēc īpašā Ziemeļu un Barenca jūras viļņa un kārtīgās šūpošanās. Lai arī Baltijas jūrā esot īpašs vilnis, Ventspils ostā esot mierīgi. Kapteinis smejoties saka, ka tolaik, kad jūras viļņos šūpoties sanācis bieži, pats brīnījies, kā var būt tāda apetīte. Varējis ēst pa diviem un brīnīties, kā viens cilvēks var pieveikt tik daudz ēdamā. Tā esot savdabīga organisma reakcija uz jūras slimību – vienam ir lielāka ēstgriba, cits savukārt nevar ieēst neko.

Īpašā atmiņā kapteinim palikusi 1985. gada tankkuģa avārija Ventspils ostā. Tolaik arī peldošā celtņa komanda piedalījusies avārijas seku likvidācijas darbos. Vācot un no notikuma vietas prom vedot metāla detaļas, sabojāts arī celtņa klāja koka segums.

GADĪJUMS IZ CELTŅA DZĪVES:

Atnāk jauns matrozis. Kuģis tieši tajā laikā bijis remontā. Vecākais palīgs saka: «Paņem vīli un uzasini enkura zarus, lai tie būtu asāki!» Matrozis nodomājis: ko es te pats ņemšos, iešu pie metinātāja. Aizgājis pie metinātāja un sacījis, ka enkurs ir nevis jāuzasina, bet jāsazāģē. Kas tad zāģēs ar rokas zāģīti? Metinātājs ņēmis aparātu un sazāģējis, nosakot, ka uzdevumu izpildījis. Vecākais palīgs vien spējis izdvest: «Ko tu izdarīji? Kāpēc sazāģēji enkuru?»