Jauno gadu sagaidīja pie mums

Cik ilgi strādājat kompānijā Finnlines un esat kapteinis uz prāmja TransRussia?

– Tieši uz šī prāmja kapteinis esmu kopš pagājušā gada vasaras, bet kompānijā Finnlines strādāju kopš 1990. gada. Tagad jūsu ostā ienāk prāmji TransRussia un TransLubeca. Abu prāmju komandas ir jauktas – pārsvarā Vācijas un Krievijas pārstāvji. Uz mūsu prāmja 80% komandas ir krievi.

Cik intensīvi pasažieri un kravu nosūtītāji izmanto maršrutu Lībeka–Ventspils–Sanktpēterburga?

– Tas ir ļoti intensīvs kravu piegādes jūras ceļš no un uz dažādām Eiropas valstīm un ne tikai. Daudzas kravas iet tranzītā, piegādes galapunkts var būt pat Āfrikā. Ostās kravas tiek pārkrautas uz citiem prāmjiem, dzelzceļa vagonos vai uz cita transporta. Tāpēc tas ir ļoti svarīgs Eiropas un pasaules transporta loģistikas posms.

Kāpēc šajā ziemā prāmju kustības grafikā bija vērojama kavēšanās?

– Šoziem bija vissarežģītākā ledus situāciju Baltijas jūrā kopš 1990. gada. Ledus biezums atsevišķos rajonos pie Primorskas un Sanktpēterburgas pārsniedza 70 centimetru. Mūsu prāmis vairākkārt iestrēga ledū; no tā vajadzēja izkļūt pašu spēkiem, bez ledlauža palīdzības. Šajā rajonā strādāja divi spēcīgi ledlauži, taču tie vispirms steidzās palīgā tankkuģiem. Marta vidū ledus gūstā Somu līcī joprojām bija 137 kuģi. Tādā situācijā, dabiski, bija grūti ievērot kursēšanas grafiku, un mēs vairākas reizes ostā ienācām ar kavēšanos.

Kā jūs vērtējat Ventspils ostu?

– Prāmju apkalpošanas līmenis pieaug ar katru mēnesi. Stividori gūst nepieciešamo pieredzi. Pirmos piecus reisus, kad nācām uz Ventspils ostu, mums bija vajadzīga loču palīdzība. Reizēm vajadzīga velkoņu palīdzība, piemēram, ja ir spēcīgs vējš. Jāsaka, ka visi ostas dienesti un velkoņu kompānijas strādā teicami, labi pārzina savu darbu.

Vai jums ir savs personīgais iespaids par mūsu pilsētu?

O, jā! Šogad Jauno gadu sagaidīju uz prāmja Ventspils ostā. Tā kā uz prāmja ir jaukta komanda, tad Jauno gadu sagaidījām trīs reizes – plkst. 23 pēc Krievijas laika, pusnaktī – pēc vietējā laika un plkst. 1 – pēc Vācijas laika. Nožēloju, ka nepaņēmu līdzi slēpes, jo binoklī redzēju, cik intensīvi visu nakti darbojās slēpošanas kalns!