Ar sirdi pie Ventas un jūras

Taču arī pirms tam viņa darba gaitas bija saistītas ar jūru – gan vairāk nekā trīsdesmit gadus strādājot Sarkanajā bākā, gan dienot armijā. Arī bērnību Dāvids pavadījis jūras krastā, Liepenē, no kurienes uz skolu Ventspilī braukājis ar mazbānīti.

Tomēr arī kapteiņa brīvais laiks paiet pie jūras. Viņš ieguvis licenci un turpat Liepenē sēžas airu laivā un, izbaudot tās šūpošanu jūras viļņos, dodas mest tīklus. Turpat senču mājās viņam ierīkota arī kūpinātava, kur loms tiek sagatavots ģimenes un draugu cienastam. Taču ar Ventu un jūru kapteinim nav gana, – senču mājās izveidots arī dīķis, kurā tiek audzētas zivis.

Darbs uz tūristu kuģīša Dāvidam patīk. Esot interesanti un pa piecpadsmit gadiem arī apnicis neesot. Maršrutu jau ar aizsietām acīm varot izbraukt un roka stūri vadot automātiski. Tomēr katru dienu ir citi pasažieri un smaidīgais, runātīgais kapteinis, kā pats saka, pilsētas patriots, labprāt ar tiem apspriežas.

Bieži ar Jēkabu brauc skolēnu grupas. Nereti, nespējot savaldīt nepaklausīgos delverus, skolotajas lūdz palīdzību kapteinim. Tad nu citādi tik drau­dzīgais, laipnais un, skaidri redzams, labsirdīgais Dāvids, savelk dusmī­gu sejas grimasi, kas apvienojumā ar kapteiņa mundieri rada respektu, un vēlamais uzvedības modelis no skolēniem tiek panākts. Citreiz gan neizdodas savlaicīgi pamanīt nekārtības uz klāja. Ir bijušas gan apkrāsotas sienas, gan centieni Jēkabu izgreznot ar ugunsdzēšamā aparāta putām. Arī tad sekojuši audzināšanas pasākumi – sadarītais pašiem vainīgajiem jāsakopj.

No atgadījumiem, kas palikuši spilgtākā atmiņā, kapteinis Dāvids min divus:

Vēl laikā, kad Jēkabs bija bērnu autiņos, vasaras saulgriežu laikā viens no pasažieriem, vārdā Jānis, kunga prātā būdams, sadomājis izpeldēties Ventā. Brauciena laikā pārlecis pāri bortam un peldējis uz muliņu. Tomēr nav varējis aizpeldēt un sācis peldēt atpakaļ uz kuģi. Bijis bail, ka ar dzenskrūvi nenosit, vīrietis jau sācis slīkt, kad matrozis aiz matiem viņu izvilcis ārā.

Otrs gadījums – uz Jēkaba braukusi arī Ieva Bondare. Misis Globe ienākusi kapteiņa kajītē un smejoties jautājusi, vai viņa varot pastūrēt kuģi, piegājusi pie stūres un tik strauji to pagriezusi, ka Jēkabs sagriezies sānis un gandrīz iebraucis pričalā.