Sīka reņģe, brētliņa, nāc ar mani spēlēties...

Vecajiem jūras vilkiem patīk paburkšķēt: redz, kādreiz ne tikai debesis bija zilākas un zāle zaļāka, bet arī Zvejnieku svētki bija jautrāki.

«Agrāk zvejnieki dzīvoja par visiem vislabāk, tas bija kā valsts valstī. Un arī svinēja zvejnieki ne pa jokam, ar plašu vērienu!» burkšķētājiem pievienojas arī Piejūras brīvdabas muzeja krājuma glabātāja Baiba Korše.

 

Kopā strādāt un priecāties

Pavisam nedaudz informācijas par vissenākajām Zvejnieku svētku tradīcijām saglabājies Ventspils Piejūras brīvdabas muzejā. Pateicoties tai, var ieskatīties Kurzemes piekrastes Zvejnieku svētkos.

Sīka reņģe, brētliņa,

Nāc ar mani spēlēties:

Tu dziļā jūriņā,

Es ozola laiviņā.

Mūsu stūrmanītim ir

Sešas laivas jūrmalā.

Dod, Dieviņ, to dieniņu

Visas sešas pilnas būt, –

tā savos svētkos dziedāja Kurzemes zvejnieki. Vietējos 19. gs. beigu un 20. gs. sākuma drukātajos izdevumos lasāms, ka tolaik zvejnieki savus svētkus svinēja vairākas reizes gadā – gan ziemā Vastlāvjos pirms lielā gavēņa, gan pavasarī Jurģos, gan rudenī Mārtiņos. Zvejnieki un viņu sievas svētkiem parasti gatavojās jau iepriekš – brūvēja alu, iepirka degvīnu, kāva teļu, cepa baltmaizi. Naudu svētku rīkošanai izsniedza stūrmanis, kurš vēlāk zvejas un zivju pārdošanas laikā atskaitīja no zvejniekiem iztērēto summu ar procentiem.

Pagājušā gadsimta 30. gadu otrajā pusē Ventspils un Liepājas zvejnieku kooperatīvu biedri savstarpējos apciemojumos secināja, ka viņi var ne tikvien labi kopā strādāt, bet arī priecāties. «Draudzīgās pārrunās zvejnieki atzina, ka būtu labi reiz visiem kopā satikties arī no lielāka apgabala – no vesela rajona piekrastes vai pat visas valsts, sarīkojot kopējus zvejnieku svētkus. Svētkos varētu uzvest piemērotu zvejnieku uzvedumu, sarīkot zvejnieku dzīvi raksturojošu darbu izstādi utt.,» tā 1937. gada 15. jūnijā rakstīja Ventas Balss. Diemžēl muzeja rīcībā nav informācijas, vai tādu ideju zvejniekiem togad izdevās īstenot, norāda Korše.

 

Svētki visiem, kam patīk jūra

Toties Talsu avīze Talsu Vēstis, atsaucoties uz 1939. gada žurnālu Zvejniecības mēnešraksts, stāsta, kā Kolkā vietējie zvejnieku kooperatīvi organizējuši vērienīgus Zvejnieku svētkus. Šī pasākuma galvenā sastāvdaļa bija sacensības, lai parādītu īsta zvejnieka meistarību. Dalībnieki no piekrastes zvejniekciemiem sabrauca pa jūru ar izrotātām motorlaivām, pa sauszemi – ar automašīnām, zirgu pajūgos vai ieradās kājām. Svētkos sanāca aptuveni 1000 skatītāju – ko tādu Kolka vēl nebija pieredzējusi! Zvejnieki sacentās dažādās distancēs, kam ātrāka un spēcīgāka motorlaiva, lāpīja zvejnieku tīklus un sālīja zivis. Katram dalībniekam vajadzēja iesālīt septiņas bundžas ar brētliņām. Uzvarēja tas, kurš bija visātrākais un kvalitatīvākais, vēsta Talsu avīze.

Zvejnieku svētku – tieši tā ilgu laiku dēvēja mūsdienu Jūras svētkus – svinēšanas uzplaukums saistās ar padomju periodu. Dekrētu par Zvejnieku svētku svinēšanu PSRS Augstākās padomes prezidijs pieņēma 1965. gadā, teikts 1984. gada 7. jūlija Padomju Ventā. «Šos darba svētkus atzīmē ne tikai zvejnieki, bet arī zivapstrādes uzņēmumu darbinieki, kuģu būvētāji un remont­nieki. Patiesībā svin visa pilsēta. Jo tie ir svētki visiem, kam patīk jūra,» tā pirms 32 gadiem rakstīja Ventspils avīze.

Atmiņas par vērienīgajiem Zvejnieku svētkiem saglabājuši arī daudzi pašreizējie ventspilnieki. Tie bija slavenā zvejnieku kolhoza Sarkanā bāka, citu zvejnieku uzņēmumu, kas bāzējās mūsu pilsētā, Ventspils zivju konservu kombināta un citu uzņēmumu darbinieku profesionālie svētki. Viens no bijušajiem kolhoza Sarkanā bāka priekšsēdētājiem Alfrēds Dekšenieks atceras, ka visaktīvāk svētkus sāka svinēt pēc Sociālistiskā darba varoņa Augusta Bērziņa aiziešanas pensijā. Dekšenieks nostrādāja Sarkanajā bākā ap 40 gadu – no 1957. līdz 1994. gadam, bija dažādos amatos, toskait no 1974. līdz 1989. gadam vadīja kolhozu.

 

Svinēja vienmēr zaļumos

Slavenajā zvejnieku kolhozā strādāja apmēram pusotrs tūkstotis cilvēku. Galvenie kolektīvā, protams, bija zvejnieki. Daudzi rūpniecisko zveju veica tālu no mājām, prom esot pusgadu. Bijušais lielo un vidējo zvejas kuģu kapteinis Kārlis Kukarans atceras, ka tieši šis apstāklis saliedēja un vienoja kolektīvu. Pilsētā Sarkanās bākas darbinieki dzīvoja lielākoties vienkopus – daudzdzīvokļu mājās Pētera ielā. Tas bija īsts zvejnieku ciems pilsētā, joko Kukarans. Vienotības izjūta zvejniekus nepameta ne tikai ikdienā, bet arī svētkos.

Bijušie kolhoznieki atceras, ka kolektīvs vienmēr Zvejnieku svētkus svinēja kaut kur pie dabas – vai nu Zūrās, vai Vārvē, vai Staldzenē. Reiz nolēma svinēt Zūrās. Brīvā dabā uzklāja galdus kādiem 500–600 cilvēkiem. Pēkšņi debesis satumsa un sāka gāzt lietus. Ko darīt, kā saglābt visus ēdienus? Šķīvjus sāka glabāt zem galdiem vai arī vienkārši lika citu citam virsū ar visu ēdienu, atceras Dekšenieks un Kukarans. Paceltās glāzītes nevarēja pagūt iztukšot, jo grādīgie dzērieni uzreiz tika atšķaidīti ar lietusūdeni.

Reizēm svētkos neiztika arī bez upuriem. Reiz svinības upes krastā ārpus pilsētas beidzās traģiski – viens no svinētājiem noslīka. «Lai cik dīvaini tas būtu, taču jūrnieki parasti neprot peldēt,» Dekšenieks nopūšas, ļaujoties atmiņu plūdumam. Vairākkārt svinēts Staldzenē, kur padomju laikā bija slēgtā robežsardzes zona. Taču Dekšenieks pazina robežsargu komandieri, ar kuru kopā bija dienējis armijā. Sarunāja, ka robežsargi nerādīsies krastā, kamēr tur svinēs zvejnieki. Pat Neptūns iznāca no jūras Staldzenes krastā slēgtajā zonā, kur bija kontrolējošā pēdu josla!

Ideja aicināt Neptūnu Zvejnieku svētkos pieder kultūras darbiniecei Rūtai Jansonei, atceras Sarkanās bākas bijušais priekšsēdētājs. Neptūna lomai izcili iederējās iespaidīgas miesasbūves kalējs Hugo Pētersons. Viņš ilgus gadus bija Neptūns, atceras Dekšenieks. Parasti Neptūns iznāca krastā Zvejas ostā vai pilsētas pludmalē.

Tradicionālas Zvejnieku svētkos bija sacensības kuģu virvju vilkšanā. Šim nolūkam izmantoja četrus vidējus tralerus refrižeratorus, atminas bijušie zvejnieki. Reiz starp sacensību dalībniekiem gadījās rīdzinieks, kurš uz svētkiem bija ieradies uzvalkā, baltā kreklā un kaklasaitē. «Mēs viņu nolikām enkura vietā, bet, kad uzvarējām viņa komandu, rīdzinieks bija izvārtījies zālē viscaur zaļš ar savu balto kreklu,» gardi smejas Kukarans.

 

Pie zvejniekiem brauca slavenības

70. gados kolhozs Sarkanā bāka uzbūvēja kultūras namu Jūras vārti. Kopš tā laika Zvejnieku svētki nereti notika arī tur – bufetē un ar dejām foajē, jo īpaši, ja laikapstākļi neļāva svinēt laukā. Bet, kamēr zvejniekiem nebija sava kultūras nama, svētkus svinēja zivju kombināta klubā, stāsta toreizējā kultūras nama Jūras vārti direktora v.i. Līga Poriete. Viņa bija atbildīga par svētku kultūras programmu. Studējot konservatorijā Rīgā un izmantojot savus sakarus mākslinieku vidū, Līga vienmēr aicināja toreizējās slavenības uz Zvejnieku dienu Ventspilī. Pie mums bija gan Edgars Liepiņš, gan Vija Artmane, gan daudzi citi. «Tie bija visgrandiozākie svētki visiem Latvijas zvejniekiem!» norāda Poriete.

Par šo svētku vērienīgumu liecina vēl viens fakts, kuru savās atmiņās min Dekšenieks. Reiz pilsētas partijas komiteja nolēma organizēt Zvejnieku dienā gājienu pilsētā. Pie tilta bija sanākuši vairāki tūkstoši cilvēku, kurus bija grūti savaldīt, jo katrs kolektīvs gāja uz savu pusi, smejas Dekšenieks. Kolhoza bijušais priekšsēdētājs atceras, ka Zvejnieku dienu Ventspilī svinēja līdz 80. gadu beigām. Amatu mājas izstādē, kas ir veltīta Jūras svētkiem, apskatāma afiša ar Zvejnieku svētku programmu Ventspilī 1986. gadā. Kā var tajā izlasīt, svētku pasākumi notika Piejūras brīvdabas muzejā, pludmalē, stadionā un Gagarina parkā (tagad Bērnu pilsētiņa).

1992. gada maija beigās Latvijas Jūrniecības savienības valde pieņēma lēmumu profesionālo zvejnieku un jūrnieku svētku vietā katru gadu jūlija otrajā sestdienā svinēt Jūras svētkus.

 

Zvejnieku diena Ventspilī 1987. gada 12. jūlijā – stadionā uzstājas zvej­nieku kolhoza Sarkanā bāka k/n Jūras vārti sieviešu koris Venda.

Kolhoza Sarkanā bāka organizētā Zvejnieku diena Staldzenē 1984. gada 7. jūlijā. Neptūna iznāciens.

Zvejnieku svētkos Ventspilī 1989. gadā.