Dažādos laikos Ventspils ostai bijuši dažādi saimnieki, kuri regulējuši noteikumus kuģu ienākšanai, preču pārkraušanai un cilvēku nodarbinātībai Ventas lejtecē. Šajā reizē piedāvājam ieskatu, kāda cauri gadu simtiem bijusi kārtība Ventas upes krastā pie ietekas Baltijas jūrā.

Ventspils pirms Ventspils

Kursas laikā, kad noteicēji šajā teritorijā vēl bija kurši, Ventavas teritorija bija sadalīta sīkākās administratīvās vienībās – kiligundās. Kiligundas bija Tārgale, Užava, Lence, Sārnate, Ēdole, Vendzava, Nurme un Pigava.

 

Daudzviet literatūrā minētais Vendu pilskalns gan ir pārpratums, visticamāk, tas saistīts ar balasta zemes uzkalniņu, kas no kuģu balasta zemēm pamazām izveidojies vietā, kur tikai vēlāk tika uzbūvēta Livonijas ordeņa pils un sākusies apdzīvotība. Agrāk vietā, kur tagad izbūvēta ostas infrastruktūra – moli, jahtu osta, ziemas osta, termināļi –, skalojusies jūra.

 

Ventspils pirms Ventspils jāmeklē dziļāk kontinentā, kur pirmās ziņas par kuršu apdzīvotību parādās kopš 11. gadu simta, par ko liecina novadā atrastie kuršu ugunskapi.

 

Precīzas liecības par to, kā agrāk pārvaldīta Kursas zeme, vēstures avotos nav minētas, izvirzītas vien dažādas versijas, kas no dažādām hronikām liekamas kopā kā mozaīkas gabaliņi. Pirmās oficiālās liecības rodamas vien līgumos un hronikās, kas veidotas kopš brīža, kad pagānu zemes pakļaut ierodas krustneši. Līgumus ar kristiešiem par zemēm, kas atradušās Ventas upes grīvā, 1230. gados slēdzis viens no kuršu ķēniņiem – Lamekins, un soli pa solim tirdzniecības ceļu un kravu pārvaldību pie Ventas ietekas jūrā pārņēma Ordeņvalsts, sākās Hanzas laikmets.

 

Baznīca sāk organizēt saimniecību

Tas ilga no 13. gs. līdz pat 1561. gadam. Līdz mūsdienām ir saglabājies Livonijas ordeņa mestra Voltera fon Pletenberga izsniegtās privilēģijas teksts, kas apliecina to, kā tika organizēta pārvaldība šajā laikā.

 

«Atzīstam un atklāti apliecinām, ka mēs ar mūsu godājamo līdzgaitnieku padomu un labvēlību mūsu mīļajam un godājamam Ventspils pilsētas birģermeistaram un rātskungiem, un visai sabiedrībai atjaunojam viņu senās privilēģijas un tiesības, kas no mūsu priekštečiem, ordeņa mestriem, ir iepriekš dotas un pagājušos gados nelaimes gadījumā sadegušas, ka tās uz priekšu varēs paturēt un lietot uz mūžīgiem laikiem. Un, lai viņi savas robežas zinātu, mēs viņu zemes dalījumu apstiprinām, kas jau te sen ir pastāvējis. Starp lopu dzirdamo vietu un izjājamo ceļu tiem pilsētā ir brīv ziemā savus tīklus izmest, bet ne pretī pilij vai lejpus pils, un viņiem arī jātīra upīte, kad tas ir vajadzīgs.»

 

Tobrīd Ventspilī ir reģistrēti 65 latviešu kambarnieki, kuri mitinājās pils sētas lauku teritorijā. Amatnieki organizējās cunftēs, un apvienojās arī tirgotāji. Vispārējās tiesības tika pārņemtas no Hanzas pilsētām, bet vieta pils celšanai tika izraudzīta senās ostas tuvumā. Pirmais pilsētas birģermeistars bija Matiss Bomgards, bet rātskungi – Andress Makiks un Dominiks Viborgs.

 

1290. gadā kā ordeņa valsts teritoriāla vienība tika nodibināta Ventspils komtureja. Komturs bija ordeņa mestra vietnieks Kursā, tās administratīvais un militārais pārvaldnieks, kura rezidence bija pilī. Varas nodrošināšanai kopā ar viņu rezidējuši arī ordeņa brāļi – bruņinieki. To skaits gan nebija liels (5–7), bet bijuši arī pusbrāļi jeb pelēkie brāļi. 1263. gadā saskaņā ar Kurzemes bīskapa Henriha un Livonijas ordeņa mestra Andreja vienošanās dokumentu Ventspils osta nonākusi ordeņa daļā, Ventspils iekļāvās Hanzas savienībā un tai bija jāievēro kopīgi noteikumi.

 

Piemēram, Ventspils ostā bija aizliegts tirgoties ar Francijas, Valonijas, Lombardijas, Anglijas, Skotijas, Spānijas un Flandrijas tirgotājiem. Saglabājušās liecības, ka 1440. gadā pilsētu dienās Valmierā Ventspili pārstāvēja Bertolds Vorms. Hanzas savienības krāsas bija balta un sarkana. Šīs krāsas līdz mūsdienām saglabājis arī Ventspils pilsētas karogs.

 

Toni nosaka hercogi

1561. gada 28. novembris uzskatāms par Kurzemes hercogistes de iure dibināšanas dienu, bet 1562. gada martā Rīgas pilī mestrs un citi ordeņa pavalstnieki svinīgi atteicās no saviem amatiem un Gothards Ketlers zvērēja uzticību karalim Sigismundam II Augustam, bet ordeņa brāļi – jaunajam hercogam. Sākotnēji hercoga rīcībā bija tikai viena osta – Ventspilī, kur viņš varēja iekasēt muitu. Pēc Gotharda nāves hercogistes Kurzemes daļu mantoja viņa dēls Vilhelms. Muitas ievākšanu Polijas karaļa labā pārzināja bijušā Ventspils birģermeistara Jēkaba Jaspera dēls, Ventspils rāts­kungs Tillmans. Praktiski iekasēšanu veica Martins Pāls. Krasta fogta pienākumi bija kuģu uzņemšana, lādēšanas organizēšana, ūdens līmeņa uzraudzība, avarējušo kuģu un to kravu, izglābto mantu uzglabāšana, ostas labiekārtošana, jūrnieku atalgošana, kuģu apgāde ar pārtiku. Krasta fogti darbojās kā hercoga tirdzniecības aģenti, organizējot arī kravas hercoga kuģiem. Fogtus vēlāk sāka dēvēt par inspektoriem.

 

Kuģu ienākšanu ostā un kravu organizāciju regulēja hercoga muitas nolikumi. Par visām izejošām un ienākošām precēm bija jāmaksā muita, notika stingra preču uzskaite. Taču pēc Poltavas kaujas 1709. gadā noteikumus Eiropā diktēja Pēteris I, bet hercogs Vilhelms pasludināja jaunu muitas reglamentu un tarifi ostā kļuva lielāki. Ostas ierēdņiem un darbiniekiem netika liegts pieņemt arī dāvanas un dzeramnaudas, turklāt bija jāpilda arī Katrīnas II prasība – muitu nedrīkstēja iekasēt no cauri braucošajiem krievu tirgotājiem, bet no ostas nedrīkstēja izvest labību uz tām ostām, kas piederēja Krievijas ienaidniekiem. Krievu kuģi Ventspils ostā drīkstēja uzturēties un pārziemot par brīvu.

 

Impērijas vēriens Ventspils ostā

Laikā no 1795. līdz 1915. gadam Ventspils osta pakļaujas Krievijas impērijas likumiem un ambīcijām. Ostā notiek aktīva būvniecība un dažādi uzlabojumi, sākas tvaikoņu ēra, parādās vietējo tirgotāju un kuģīpašnieku ģimenes, bet cariskās Krievijas valdība vēlīgi aicina arī brīvlaistos Kurzemes zemniekus apmesties baltajās smiltīs, lai nostiprinātu pilsētas krastus. Zemniekiem tiek solīts atbalsts – malka un būvmateriāli no valsts mežiem par velti. Tā pamazām top Ostgals, kur veidojas zvejniekciems, zvejnieki dibina biedrības, sāk izmantot motorlaivas, ievieš zivju klasēšanu un citus noteikumus. 1897. gadā Krievijas imperators Nikolajs II izdeva ukazu, ar kuru aizsākās vērienīgi ostas izbūves un modernizācijas darbi. Ventspils gatavojas kļūt no mazas tirdzniecības ostas par tranzītostu. Sākas dzelzceļa līnijas izbūve.

 

Pirmā pašnoteikšanās

Pēc Pirmā pasaules kara, kad Latvija pirmo reizi ieguva tiesības pati regulēt saimniecību, situācija Ventspilī bija gana kritiska – upes gultnē gulēja nogremdēti kuģi, ēkas un noliktavas bija izpostītas un nodedzinātas. Sākās aktīvi remontdarbi. Sākotnēji piekrastes nostiprināšanai un atjaunošanai līdzekļu trūkuma dēļ betona vietā izmantoja vieglas koka konstrukcijas. Ostas priekšnieks šajā laikā bija Fricis Martinsons, kuru raksturoja kā vīru, kurš no grūtuma un pūlēm nebīstas. Pēc viņa nāves šo pienākumu pārņēma tālbraucēju kapteinis Kārlis Dinsbergs, kurš pirms tam strādāja ostā par loču priekšnieku. Dinsbergs savas jūrnieka gaitas bija sācis jau 16 gadu vecumā, uzkāpdams uz burinieka Zirius. Pēc atgriešanās viņš iestājies Ģipkas jūrskolā, bet studijas turpinājis Ventspils jūrskolā. Ilgus gadus braucis uz buru kuģiem.Vairākas reizes šķērsojis okeānu un apbraucis daudzas pasaules jūras. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Daudz un aktīvi līdzdarbojies vietējās kultūras dzīves un sabiedriskās organizācijās, tai skaitā Latviešu biedrībā, brīvprātīgajos ugunsdzēsējos, savstarpējās palīdzības biedrībā un citās. Kad viņa mūžs aprāvās, pavadīt pēdējā gaitā Dinsbergu bija ieradušies vairāki tūkstoši cilvēku. Viņa vietā par ostas priekšnieku iecēla ostas iecirkņa pārzini, kapteini Vili Ābelnieku. 1941. gadā viņu arestēja un izsūtīja uz Sibīriju. Ostas valdes štatu sarakstā 1921. gadā bija 23 darbinieki, bet 1936. gadā tas jau sasniedza teju astoņdesmit cilvēkus. Ostas darbinieki bijuši sabiedriski aktīvi.

 

Padomju laiku kuriozi

Pēc Latvijas okupācijas armija un padomju civilās iestādes sāka neierobežoti vadīt un kontrolēt pilsētu un ostu. Kad beidzās karadarbība, 1945. gadā Ventspils kļuva par nozīmīgu importa ostu, kurā tika nodarbināti 900 cilvēki. Galvenā noteicēja bija partijas organizācija, bet ar sludinājumu palīdzību nemitīgi tika meklēti kapteiņi, mehāniķi un kurinātāji darbam ostā. Pirmais ostas vadītājs bija Artūrs Kunstbergs, kuram padomju vara tomēr nešķita simpātiska, un pēc tam, kad viņš bija kritiski izteicies par kolhoza iekārtu un kādā saietā uzsācis tolaik aizliegto Lai līgo lepna dziesma, Tev, brīvā Latvija!, 1949. gadā tika apcietināts.

 

Ostas vadošos posteņus turpmāk ieņēma cittautieši. Lojalitāte tiem bija, taču pieredzes un zināšanu trūka, tādēļ saimnieciskajā dzīvē valdīja nekārtība. Strādnieki bija neapmierināti ar apgādi, bet administratīvi komandējošās sistēmas raksturīga iezīme bija vainas novelšana no vienas struktūras uz citu. Pašapgādes nolūkos ne vien tika zvejotas zivis, bet uzturētas arī ostas palīgsaimniecības, tika audzētas arī cūkas, taču sistēmas robi vienalga radīja problēmas. Partijas komitejas protokolā atrodams ieraksts: nozvejotās zivis aizpeld mums garām. Tāpat atrodami ieraksti, kas apliecina, ka sekmīgi kuģu kraušana noritējusi vien tad, ja to vadījuši priekšnieki, zemākais komandējošais sastāvs esot bijis bezatbildīgs. Transporta nozares prokurors Pommers partijas komitejas sēdē ziņojis, ka zādzību skaits ir palielinājies sakarā ar 291. strādnieku bataljona iesaistīšanu ostas apsardzē. Bataljona kareivji ir galvenie kravu izlaupītāji. Savukārt ar ideoloģisko audzināšanu arī neiet labi – Staļina biogrāfijas studēšanas pulciņi esot slikti apmeklēti, bieži nenotiek nodarbības.

 

Starp valsti un pašvaldību

1991. gadā Ventspils osta pārgāja Latvijas Republikas jurisdikcijā, bet 1993. gadā zvejnieku kolhozs jau bija pilnībā pārgājis uz tirgus ekonomiku, savukārt 1997. gadā osta ieguva brīvostas statusu. Ostu likums gan tapa sarežģīti, bija mēģinājumi pat ieviest dažas neloģiskas lietas. Piemēram, lai iegādātos Rīgas ostai ledlauzi, valdība ar ledus nodevu grasījās aplikt arī Ventspili. Satiksmes ministrijā tika izveidots Jūrniecības departaments, kuru vadīja tagadējais ostas pārvaldnieks Imants Sarmulis. Pirmais ostas pārvaldnieks bija Alfreds Mačtams, vēlāk viņa vietā stājās Imants Sarmulis. Šobrīd ostu pārvalda valde, kura sastāv no četriem pašvaldības pārstāvjiem un četriem valdības pārstāvjiem. Saskaņā ar valdes nolemto un Latvijas likumiem ostu vada pārvaldnieks.

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: