Pāršķirstot 1946. gada Brīvā Venta Ostā lappuses, kļūst skaidrs, kādēļ kuģiem šodien ostā jāpavada daudz mazāks laiks. Līdz ar visu, attīstījušās tehnoloģijas, kas iekraušanas un izkraušanas darbus padara daudz ātrāku un mazāk atkarīgu no tā dēvētā cilvēciskā faktora.
Kā izrādās, sākot sociālistisko republiku triecien attīstību ar motivējošajiem lozungiem par plānu pārpildi pat virs 300% nebija gana, lai darbs ostā ritētu bez aizķeršanās. Par tiem, kas cilvēcisko faktora dēļ traucēja triecienbrigādēm pārpildīt plānus par vairākiem simts procentiem, Brīvajā Ventā, kārtojot savstarpējās attiecības, rakstīja arī paši strādnieki: «Atkaudamies no darba piedāvājumiem, iemaldījos no sliedēm noceltā vagonā. Arī tur štats nebija pilns. Tieši tāds vēl trūka kā es. Pret darba vietu nebija nekādu iebildumu:silts,it kā sēdētu pie paša ekvatora. Kad kāds draugs man pačukstēja, ka drīzi piešķirs arī filca zābakus, tad bez vārda runas stājos normētāju vietā. Darbu pildīju ar lielu sajūsmu. Iesāku nakts maiņā. Jau pirmajā rītā mans darba laiks ievilkās tālu otrajā maiņā. Sāku uztraukties.
- Vai tad mani nenomainīs?
- Nomainīs, bet kā parasti, ar nokavēšanos!
Ja nieki, tad nieki. Normēju tālāk. Zeme apripoja ap savu asi. Ļaudis piecēlās, nostrādāja darba laiku un gāja atkal gulēt. Nākošā savā maiņā nomainīju pats sevi.
- Ko tu mocies, liecies uz sola! - deva padomu mans draugs.
- Vai tad tā drīkst? Tiešām acis lipa ciet un nāca žāvas.
- Drīkst vai nedrīkst, daudzi jau guļ! Apstaigā rajona siltākās vietiņas redzēsi!
Kā iesācējs, nespēju tomēr piemēroties citiem, kas iestrādājušies. Tie izpildīja normu par trijiem un vēl nosnaudās. Bet es par trijiem nostrādāju tikai trijās maiņās. Maiņas beigās tomēr vairs neizturēju un gāju mājās, nesagaidījis nomainītāju.
Vakarā ierados stundu iepriekš, lai redzētu ar kādu metodi strādā vecās maiņas normētāja. Sastapu tikai neapstrādātu dokumentu kaudzi.
- Normētāji bija gan, bet aizgāja laikam uz kino. - Apliecināja tabeļvede, kura strādāja vaiga sviedros, jo arī viņai vajadzēja padarīt pārējo kolēģu darbu.
Maiņas beigās devu savai maiņai divu stundu uzviju un gāju mājās. Tā aizritēja viss februāra mēnesis. Strādāju tikai naktīs. Neviens maiņas nepārkārtoja. Pārējo maiņu normētājus man nelaimējās sastapt, tādēļ arī neiepazinos ar viņu darba metodēm, kas tām deva iespēju brīvprātīgi saīsināt darba laiku un piešķirt sev izejas dienas. Bet nav ko skumt, man tagad pašam sava prakse,» raksta ostinieks ar segvārdu Iperītis.
Komentāri (0)