Īstā vārda meklējumos

Ceļš pie valodām katrai no viņām bijis citāds. Margaritas un Džinas bērnības stāstos tomēr ir kaut kas kopīgs. Margaritas māte bija latviete, kura 1944. gada oktobrī no Ventspils aizbēga uz Gotlandi. Vēlāk viņa pārcēlās uz Itāliju. Margarita stāsta, ka bērnībā nav runājusi latviski. Tolaik Itālijā gandrīz nebija latviešu un trūka vides, kurā latviešu valoda varētu dzīvot. «Ja valoda bērnībā tiek liegta, rodas liela ziņkāre,» viņa saka. Valoda, kas netika lietota, viņā radīja interesi par mātes dzimteni. Vēlāk Margarita latviešu valodu apguva Rakstnieku mājā. Džinas māte bija uzaugusi Kolumbijā, un viņas dzimtā valoda bija spāņu. Džina atklāj, ka mātes spāņu valodas akcents rosinājis interesi par svešvalodām. Abu tulkotāju tēvi ir cēlušies no Sicīlijas un ģimenē runāja itāļu valodā. Savukārt Monikas dzinējspēks bija vēlme rakstīt. Viņa atzīst, ka jau bērnībā gribējusi kļūt par rakstnieci, un tulkošana kļuva par iespēju šim sapnim pietuvoties.

Tulkotājas aktīvi atbalsta starptautisko kampaņu Name the translator! (Nosauc tulkotāju!), ko rīkoja tulkotāju māja Übersetzerhaus Looren Šveicē. Kampaņas mērķis ir pievērst uzmanību tulkotājiem, lai tulkotāja vārds parādītos uz grāmatas vāka un lasītāji novērtētu gan autora, gan tulkotāja kopdarbu. Džina stāsta, ka pēdējo divdesmit gadu laikā tulkotāji kļuvuši pamanāmāki, tomēr viņu darbs nav pietiekami apmaksāts. Džina strādā arī par pasniedzēju Altiero Spinelli tulkotāju un tulku skolā Milānā. Monika paralēli tulkošanai pasniedz literāro tulkošanu Brescijas Katoļu universitātē.

Monika Pareski angļu literatūru tulko jau trīsdesmit gadus. Viņa itāļu lasītājiem tulkojusi māsu Brontē un Čārlza Dikensa darbus. Itālijā dažas klasikas grāmatas ir tulkotas pat vairāk nekā piecdesmit reižu. Kāpēc vēlreiz tulkot to, ko lasītāji jau pazīst? Monika skaidro, ka katrai paaudzei ir vajadzīga sava valoda. Klasikas tulkošanā laiks kļūst par papildu teksta slāni. Tulkotājam jāatrod valoda, kas skan mūsdienīgi, bet nezaudē darba laikmeta noskaņu.

Monika pati arī raksta. Viņas stāstu krājums Inverness nesen tika nominēts Itālijas Campiello balvai. Nominācija viņu pārsteidza, jo izdevēji un lasītāji parasti nelabprāt izvēlas stāstu krājumus. Monika raksta lēni un atzīst, ka tulkošana viņas pašas rakstīšanai reizēm palīdz, reizēm traucē. «Esmu pieradusi pie ļoti labas literatūras, un iekšējais redaktors man saka, ka mans darbs nav pietiekami labs,» stāsta Pareski. Viņa daudz domā par valodas struktūru un kompozīciju, sižeta veidošana padodas grūtāk.

Monika pie rakstāmgalda nesēžas agri no rīta. Viņa smejas: «Es no rītiem jūtos apjukusi.» Rīts sākas ar jogu vai ātru pastaigu, un tikai ap pusdienlaiku viņa ķeras pie darba. Strādājot pie datora, viņa rokā tur zīmuli. Tas palīdz domāt. Monika sevi sauc par iekšēju anarhisti, kurai patīk strādāt bez stingriem noteikumiem.

Džina Maneri tulko Spānijas un Latīņamerikas autorus trīsdesmit septiņus gadus. Viņas tulkotajos darbos netrūkst ielu slenga, piemēram, Brendas Navaro romānā Ceniza en la boca (Pelni mutē). Slengu Džina izmantojot ar Itālijas reģionu dialektus. Viņa skaidro, ka literārā itāļu valoda ir sena, bet vienota sarunvaloda nav izveidojusies, reģionos joprojām saglabājušies dialekti. «Ir jāatrod pareizais līdzsvars. Tulkojumā nevajadzētu lietot vārdus, kurus saprastu tikai cilvēki Romā,» skaidro Džina.

Valodas nianses viņa māca pamanīt arī saviem studentiem Milānā. Džina mudina izmantot klasiskās vārdnīcas, tajās var atrast valodas vissmalkākās nianses. Viņa atzīst, ka mūsdienās jauniešiem trūkst pacietības. Viņi ir pieraduši pie ātrām atbildēm un vārdu nozīmi labprātāk meklē internetā. Pirms ķerties pie tulkošanas, Džinai kā kontroles frīkam vispirms jābūt sakārtotai mājai un atbildētiem e-pastiem. Tikai ar brīvu prātu viņa var sēsties pie darba.

Margarita Karbonāro par savu nozīmīgo ieguldījumu latviešu literatūras tulkošanā ir saņēmusi Latvijas valsts apbalvojumus. Viņa stāsta, ka latviešu valoda viņu pastāvīgi pārsteidz ar savu krāšņumu. Kā piemēru Margarita min vārdu vižņi, ko viņas mīļākā latviešu autore Regīna Ezera tik neparasti un smalki izmantojusi, lai aprakstītu ezeru vasarā.

Šobrīd Margarita strādā pie latvju dainu tulkošanas un atdzejošanas. Grāmata varētu iznākt jau nākamgad. Viņa nemēģina precīzi kopēt dainu ritmu, itāļu valodā tas skanētu nedabiski. Tā vietā Margarita meklē itāļu valodai piemērotu ritmu un skanējumu. Dažus vārdus pārtulkot ir neiespējami. Piemēram, Dieviņš nav tas pats, kas itāļu Dio. Margarita šo vārdu atstās latviski, bet skaidrojumu ierakstīs grāmatas ievadā. Līdzīgi ir ar Sauli. Latviešu dainās Saule ir sieviete, kura dejo, kamēr itāļu valodā saule ir vīriešu dzimtē un saistās ar spēcīgu, dedzinošu spēku.

Margaritai uz rakstāmgalda vienmēr ir zaļā tēja. Līdz pēcpusdienai uz galda mēdz sakrāties pat četras dažādas krūzes. Kad vīrs tās mēģina aiznest, Margarita sauc: «Nē, nē, es vēl neesmu pabeigusi!» Pierakstiem viņa izvēlas japāņu zīmola Muji pildspalvas. «Es nevaru strādāt, ja man nav pareizo instrumentu,» viņa saka.

Mākslīgais intelekts spēj tulkot ātri, tomēr visas trīs tulkotājas nešaubās, ka ar to nepietiek, lai tulkotu labu literāru tekstu. Viņuprāt, tas nespēj uztvert stilu un to, kas rakstīts starp rindām. Izdevēji sāk piedāvāt datora tulkojumu labot un pēcrediģēt par mazāku samaksu. Šāds darbs prasa tikpat daudz laika un uzmanības kā tulkojuma veidošana no sākuma. Tehnoloģiju spiedienu izjūt tulkotāji, kuri strādā ar komerciālo literatūru, arī grāmatu ilustratori, kuri zaudē pasūtījumus datorprogrammu dēļ. Tulkotājas cer, ka sabiedrība spēs pretoties šādām pārmaiņām.

Pēc satikšanās tulkotājas turpina strādāt savās istabās. Angļu rakstniece Virdžīnija Vulfa savulaik rakstīja, ka radīšanai vajadzīga sava istaba un laiks. Ventspils Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā viņām ir abi.

#sif_maf2026