Kad jāiemācās dzīvot citādāk

Krīzes centra ģimenēm ar bērniem Paspārne direktore Ruta Šenkevica un sociālā darbiniece Hedviga Ekmane stāsta par nometni Sajūtu fabrika, ko centrs organizē jau septiņus gadus. Finansējumu nometnei piesaista Latvijas Bērnu fonds no valsts akciju sabiedrības Latvijas valsts meži, privātiem fondiem, fiziskām personām un Sabiedrības integrācijas fonda. Dalību nometnē organizatori piedāvā ģimenēm, kuras saskaras ar dzīves grūtībām. Nedēļu bērni un vecāki pavada viesu namā Rožkalni, prom no pilsētas kņadas un ierastās ikdienas.

Rožkalnos bērni un vecāki mācās sajust pasauli ar dzirdi, redzi, smaržu un tausti. Pēdējā nometnes dienā daba sagatavoja negaidītu pārbaudījumu. Vētras dēļ pazuda elektrība un ūdens. Nācās atcelt vienu no gaidītākajiem nometnes notikumiem – nakts pārgājienu. Tomēr dalībnieki neapjuka un kamīna gaismā sarīkoja koncertu. Nedēļas laikā bērni un vecāki cepa piparkūkas, apdrukāja kreklus, veidoja fotogrāfiju rāmīšus un dekorēja spoguļus, kas vēlāk noderēja sarunās par to, kā mūs uztver citi un vai vizuālais tēls ir pats svarīgākais. Pēdējos divus gadus nometnes programmā iekļauta arī tēma par atkarībām. Speciālisti ar jauniešiem runā par iespējām gūt prieku un adrenalīnu bez viedtālruņiem vai apreibinošām vielām. Nometnes norise rāda, ka pusaudžiem nevajag dārgas izklaides. Ruta Šenkevica stāsta: «Viņiem ļoti patīk parunāt. Viņi ir izbrīnīti, ka pieaugušais nemoralizē, bet vienkārši viņus uzklausa.» Nometnē bērni un vecāki laiku pavada bez ekrāniem. Arī mammas aktīvi iesaistījās nometnes dzīvē. Kāda mamma paņēma līdzi spēles un aicināja pārējos kopā spēlēt.

Ar transportu atbalstīja uzņēmums Ventspils reiss, Piedzīvojumu parks jau otro gadu pēc kārtas dāvāja bezmaksas braucienus rodeļu trasē un iespēju izmēģināt šķēršļu trasi Kaķa taka, kā arī tika dāvināts ūdens atrakciju parka apmeklējums. Kāda mamma ar kustību traucējumiem iepriekš nebija apmeklējusi ūdens parku. Darbinieki saskaņoja apmeklējumu, un mamma ar gandarījumu baudīja burbuļvannu. Cita mamma pārvarēja bailes šķēršļu trasē. Viņai aiz muguras stāvēja pusaudzis ar iedrošinošiem vārdiem, bet Ruta Šenkevica no apakšas sauca: «Tu vari spert vēl vienu soli, tu to spēj!». Hedviga Ekmane atceras: «Mani aizkustināja mammas sajūsma par paša spēkiem paveikto, viņa savā dzīvē nekad to nebija darījusi.»

Biedrība Krīzes centrs ģimenēm ar bērniem «Paspārne» darbojas kopš 2006. gada 1. jūnija. Iestāde ir viena no sešām Latvijā, kas sniedz valsts apmaksātu palīdzību vardarbībā cietušām personām. Bērnu rehabilitācija veido 90 procentus no centra ikdienas darba. Šaubas ir tās, kas attur no palīdzības meklēšanas. Ruta Šenkevica aicina tās kliedēt: «Sievietes baidās, ka, atnākot uz krīzes centru, viņām atņems bērnus. Tas ir pilnīgs mīts un nepatiesība. Mūsu uzdevums ir tieši saglabāt ģimeni un iemācīt mammai darīt ikdienas lietas bērnu aprūpē un audzināšanā labāk.»

Uz centru patvēruma meklējumos var atnākt nakts vidū. Ventspils pašvaldībai ir līgums par garantētu gultasvietu, lai nodrošinātu drošu patvērumu, kamēr tiek meklēts risinājums. Lai saņemtu valsts apmaksātu pakalpojumu, nepieciešams sazināties ar Ventspils Sociālo dienestu, taču centrs palīdz nokārtot nepieciešamās formalitātes. Vēsturiski centrs galvenokārt uzņem Kurzemes iedzīvotājus no Ventspils, Kuldīgas, Liepājas, Dienvidkurzemes un Talsiem. Pēdējā laikā Paspārnē arvien biežāk nonāk bērni no tālākiem reģioniem, kad vietējās iespējas ir pilnībā izsmeltas.

Vardarbības formas laika gaitā mainās. Arvien smagāka problēma ir emocionālais spiediens labvēlīgās, turīgās un izglītotās ģimenēs, kur vecāki bērnam izvirza nesasniedzami augstas prasības. Pārdzīvojumi pusaudžiem rada smagu trauksmi un var novest līdz pašsakropļošanai. Jaunieši smagi cieš no digitālās vardarbības internetā. Ir uzsākti kriminālprocesi. Lai palīdzētu atgūties, centrā ir stingri noteikumi par viedtālruņu lietošanu. Hedviga Ekmane atzīst, ka ierobežojumi sākotnēji izsauc pretestību: «Pirmajā nedēļā bērniem ir šoks.» Tomēr pamazām pusaudži pierod, sāk sarunāties, zīmēt, spēlēt galda spēles un darboties radoši. Rehabilitācijas noslēgumā viņi pēc telefoniem vairs tik ļoti neraujas un ir atraduši citas nodarbes. Kārtību palīdz uzturēt izstrādāta punktu sistēma. Katru rītu bērns sāk ar simts punktiem, kurus var zaudēt par noteikumu pārkāpumiem, piemēram, lamāšanos, fizisku vai verbālu agresiju vai nepiedalīšanos nodarbībās. Sakrātie punkti dod iespēju saņemt telefonu vai doties brīvsolī ārpus iestādes. Sistēma māca jauniešiem uzņemties atbildību par savu rīcību. Kad bērns pārkāpj noteikumus, audzinātāji vienkārši pasaka: «Tu esi pazaudējis punktus.» Ikdienā bērni piedalās kanisterapijā ar suņiem, radošās maizes cepšanas nodarbībās un dodas uz pedagoģisko jāšanu ar zirgiem. Viņi apmeklē pilsētas bezmaksas pasākumus un izmanto Ventspils bibliotēkas piedāvājumu. Centra ikdienā ienāk arī jauna piedzīvojumu terapija. Viena no audzinātājām ir apguvusi metodi, kā lietderīgi pavadīt laiku dabā. Tajā ietilpst meža pārgājieni, saliedēšanas spēles un sarunas pie ugunskura, kas palīdz jauniešiem atvērties un dabā apgūt jaunas iemaņas.

Agrāk kaimiņu strīdus un bērnu kliegšanu aiz sienas uzskatīja par ģimenes iekšēju darīšanu. Dzirdot regulārus trokšņus blakus dzīvoklī, jāizsauc policija. Ruta Šenkevica un Hedviga Ekmane uzsver, ka līdzcilvēkiem ir jāiejaucas un jāreaģē nekavējoties. Bērni paši pāridarījumus ne vienmēr apzinās, uzskata, ka tas ir normāli: «Es izdarīju palaidnību, mani nopēra, esmu to pelnījis.» Ja paziņu vai radu bērns pēkšņi kļūst klusāks, noslēdzas sevī vai zaudē interesi par mācībām, tas var liecināt par krīzi. Skolotāji bērnus redz ikdienā un visātrāk pamana uzvedības izmaiņas. Tieši pedagogi visbiežāk atved bērnu uz krīzes centru un informē bāriņtiesu un policiju. Iestādē reizēm patvērumu meklē arī tēvi ar bērniem, lai gan viņu izmitināšana ir sarežģītāka, jo centram vairs nav divu stāvu. Šenkevica skaidro, ka no vardarbības var ciest ikviens: «Vīrieši cieš tieši tāpat kā sievietes. Tikai vīrieši nelabprāt atzīst, ka viņiem dara pāri. Sievietes attiecībās mēdz būt ļoti despotiskas.»

Darbiniekiem emocionālo līdzsvaru palīdz saglabāt ikmēneša supervīzijas. Hedviga Ekmane audzē tomātus, gurķus, papriku un kartupeļus, brīvajā laikā dodas pastaigās ar suni, apmeklē pasākumus un teātri. Viņa ir pārliecināta, ka darba nodalīšana no privātās dzīves palīdz neizdegt: «Lai atjaunotos, ir vajadzīgi hobiji. Un vēl – svarīgi ir negaidīt pateicību no klientiem.» Tomēr reizēm gandarījumu sagādā ziņas no bijušajiem klientiem. Piemēram, kāds jau pieaudzis puisis atbrauca ciemos no ārzemēm, lai pateiktos par bērnībā saņemto palīdzību.

Laba vadītāja prot uzticēties darbiniekiem un pēc darba dienas beigām vairs nedomāt par pienākumiem: «Es meitenēm saku, ka lielākā māksla ir atslēgties no darba. Ja to iemācās, tad var šeit strādāt. Es pilnībā paļaujos uz savu komandu un zinu, ka viss notiek arī bez manas klātbūtnes.» Ruta ir ļoti pateicīga savai komandai, kas ikdienā iznes šo smago darbu. Viņas veids, kā pārslēgt domas, ir darboties sociālajā uzņēmumā Ramala. Viņa ir atklājusi īpašu metodi, kā atslēgties no ikdienas, – ik pa laikam viņai patīk apmeklēt lietoto apģērbu veikalus: «Es šķirstu drēbes uz pakaramajiem. Pārsvarā neko nenopērku, mēru un padomāju par citiem, kuriem tas apģērba gabals derētu. Tā ir mana meditācija.»

Darbinieces ikdienā rēķinās ar to, ka pārmaiņas nenotiek vienā dienā. Klienti mēdz atgriezties pie varmākas pat piecas reizes pēc kārtas. Bērni grib atgriezties ierastajā vidē, pie draugiem, skolas un savām mantām. Šādā darbā svarīgi pieņemt, ka cilvēks ne vienmēr uzreiz izvēlas mainīt savu dzīvi: «Mēs paredzam klientu kļūdas, pieņemam tās un piedodam. Izglābt pasauli mēs nevaram. Mēs parādām, kā varētu dzīvot citādāk.»

Centrā, iesākoties mācību gadam, skolēniem sagādā svētku tērpus un ziedus, Zinību dienu atzīmē ar svētku kūku. Septembrī centram aktīvi palīdz ziedotāji, dāvinot skolas somas un kancelejas preces. Radošajām nodarbībām papīrs un krāsas vajadzīgas katru dienu. Atbalstītāji var palīdzēt ar praktiskām lietām. Īpaši noder mūsdienīgs apģērbs un apavi pusaudžiem, galda spēles, bumbas un kancelejas preces. Arī brīvprātīgo palīdzība krīzes centrā ir iespējama. Drošības nolūkos cilvēkam vispirms jāiziet pārbaude. Pēc tam var vienoties par kopīgu darbošanos.

Kur vērsties krīzes situācijā?
116 123 – bezmaksas diennakts krīzes tālrunis pieaugušajiem. 
116 111 – bezmaksas diennakts uzticības tālrunis bērniem un pusaudžiem.
116 006 – atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem, darbojas katru dienu no plkst. 12 līdz 22.
22 045 225 – vardarbības prevences tālruņa līnija Nedari pāri, izvēlies piezvanīt!. Darbdienās darbojas no plkst. 6 līdz 12 un no 18 līdz 24, brīvdienās un svētku dienās – visu diennakti.
112 – vienotais ārkārtas palīdzības tālrunis neatliekamās situācijās.

Ja nepieciešams patvērums Ventspils krīzes centrā Paspārne, iedzīvotāji var vērsties Ventspils Sociālajā dienestā vai sazināties ar centru tieši, zvanot pa tālruni 63661515 vai 22012434.

#sif_maf2026