Katram priekšmetam ir sava diagnoze

Šovasar Anita Burkovska saņēma Latvijas Restauratoru biedrības augstāko apbalvojumu, Goda balvu, – par ieguldījumu arheoloģiskā metāla restaurācijā un jaunās paaudzes restauratoru skološanā. Rit viņas četrdesmit devītais gads Ventspils muzejā.

Ko jums nozīmē šī balva?

– Lielu profesionālu gandarījumu. Man šo vecmeistara statusu vajadzēja pašai sev, kā apliecinājumu savam darba mūžam. Ikdienas darbā jau nekas nemainās, bet man tas bija svarīgs punkts uz i.

Kā sākās jūsu ceļš muzejā?

– Pēc Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas pabeigšanas nepilnus divus gadus strādāju arodskolā. Oficiāli mani pieņēma par audzinātāju, bet reāli strādāju par noformētāju. Galvenais noformējumā toreiz bija zilā un baltā krāsa un sarkanais audums. Visi svētku lozungi tika bija roku darbs. Tur sadraudzējos ar latviešu valodas skolotāju Ramonu Vagali. Kad viņa pārgāja uz muzeju, tur atbrīvojās noformētāja vieta, un viņa ieteica mani. Pirms uzsāku strādāt muzejā, jau biju palīdzējusi ar roku rakstīt tautasdziesmas krājuma izstādei. Tante no ārzemēm man sūtīja labas rakstāmspalvas, bet muzejā varēja dabūt krītpapīru un somu kartonu, tiem laikiem labus materiālus. Tā 1978. gada 10. jūlijā es šeit sāku strādāt. Apmēram tajā pašā laikā darbu muzejā sāka arī mana kolēģe Māra Skane, kura šobrīd strādā H. Dorbes muzejā.

Kāds muzejs bija toreiz?

– Muzejs atradās Akmeņu ielā. Kad tur sākās remonts, muzejs pārcēlās, un mēs strādājām toreizējā Ļeņina, tagad Kuldīgas, ielā. Otrajā stāvā, kur padomju laikā apakšā bija gaļas bode. Mums augšā bija virtuve un divas lielas telpas. Muzeja krājums glabājās vairākās adresēs pilsētā. Ramona ātri saprata, ka muzejā alga ir maza, un aizgāja atpakaļ uz skolu. Bet es paliku. Drīz sākās pirmie restaurācijas kursi, mans mērķis bija nosprausts – es virzīšos pa restaurācijas ceļu.

Kādi tolaik bija instrumenti?

– 80. gados mans galvenais instruments bija skalpelītis un destilēts ūdens, vēlāk darbnīcā parādījās zobārstniecības urbis. Pirmo ultraskaņas skalpeli pēc tam dabūju no Lietuvas kolēģiem. Šodien laboratorijā izmantojam mikromotorus un ķīmiju, arī toreiz centāmies, lai darbs būtu perfekts.

Kā izdevās tikt pie modernām iekārtām?

– Lielu daļu laboratorijas iekārtu esmu piesaistījusi par projektu naudu. Esmu uzrakstījusi ļoti daudz projektu Kultūrkapitāla fondam un citiem avotiem. Pašu pirmo projektu uzrakstīju par angļu vilkmes galdu ar nosūcēju, uz kura apstrādāju metālu. Tam ir trīs filtri, kas nosūc putekļus. Atceros, kad parādīju savu pirmo uzrakstīto projektu muzeja speciālistei no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja, viņa paskatījās un pateica, lai dzēšu visu ārā. Viņa man iemācīja, ka projektā nav jāraksta gari memuāri, bet skaidri jāatbild uz diviem jautājumiem: ko tu darīsi un kā tu to darīsi. Tagad atkal rakstīšu projektu, lai piesaistītu naudu kāda ļoti skaista darba glābšanai – mūsu kolekcijā ir mākslinieka Žaņa Kupšes (1891–1945) glezna, kuru vajag restaurēt.

Ko restaurēs no mūsu gadsimta?

– Nesen izgāju kursus par plastmasas restaurāciju. Pirms tam nekad nebiju tā aizdomājusies, cik daudz plastmasas mums ir visapkārt – rotaļlietas, zobu pastas tūbiņas, brilles utt. Pēc simts gadiem muzejos restauratori tiešām glābs mūsu laika plastmasu. Visi trīs restauratori, kas esam muzejā, esam Latvijas Restauratoru biedrības biedri. Biedrība rīko kursus, pieredzes apmaiņas braucienus, piesaista lektorus, palīdz izdot iespieddarbus, raksta projektus un palīdz Latvijas restauratoriem izglītoties. Lekcijas notiek Zoom platformā, tas ir ļoti pozitīvi. Restaurācijas pasaule mainās, visu laiku jāmācās, lai nesabojātu uzticētos priekšmetus.

Kas ir pats grūtākais šajā darbā?

– Saprast, kad ir jāapstājas. Arheoloģisks priekšmets nekad nebūs kā jauns, un, ja neapstājies laikā, to var neatgriezeniski sabojāt. Katram priekšmetam ir sava aura un diagnoze.

Kā nosaka priekšmetu vecumu?

– Kad tik daudzus gadus esi nostrādājis, arī pats jau vari diezgan precīzi pateikt vecumu. Rakstu restaurācijas pases un konsultējos ar vēsturnieku un pētnieku Armandu Vijupu.

Vai mēdz būt pārsteigumi?

– Ir bijis, ka restaurēju bronzu, bet izrādās, ka tā ir sudraba saktiņa. Un otrādi – muzejā iedod jau inventarizētu priekšmetu, es to mērcēju un tīru, un izrādās, ka tā ir parasta padomju laika skrūve.

Vai restauratori kļūdās?

– Restauratori nemīl stāstīt par savām kļūdām. Par laimi, mēs neesam ķirurgi. Ja priekšmets ir ļoti trausls, to piesūcina pirms un restaurācijas laikā ar laku. Mēs paši gatavojam lakas un līmes, ar kurām strādājam.

Pastāstiet par ekspedīcijām!

– Mana pirmā etnogrāfiskā ekspedīcija muzejā bija 1979. gadā. Pirms katra brauciena mums bija plāns, pa kādām mājām dosimies. Ekspedīciju laikā cilvēki daudz ko dāvināja, priekšmeti papildināja krājumu. Uzmērīju lieveņus, ēku konstrukcijas, galdus, krēslus un visu rūpīgi dokumentēju. Arī kolēģi palīdzēja. Tas bija liels un interesants darbs – vasarā pabūt cilvēku mājās. Etnogrāfs, akadēmiķis Saulvedis Cimermanis atzinīgi novērtēja manus zīmējumus un uzaicināja mani piedalīties Latvijas Zinātņu akadēmijas etnogrāfiskajās ekspedīcijās. Gandrīz desmit gadus savus atvaļinājumus veltīju tam. Pa dienu mēs mērījām, zīmējām un intervējām amatniekus. Man vislabāk padevās precīzi uzmērīt un skicēt tieši pūralādes; tas jādara tā, lai galdnieks pēc mana zīmējuma varētu lietu precīzi atdarināt. Toreiz visu darīju tikai ar zīmuli un dzēšgumiju. Apbraukājām kolhozus un sovhozus, dokumentējām latviešu etnogrāfiju Daugavpilī, Aglonā, Tērvetē, Vecpiebalgā un citur.

Vēlāk Sarmīte Gaismiņa, kura vadīja Nacionālā vēstures muzeja Restaurācijas nodaļu, mani iedrošināja pieteikties stažēties Maskavas zinātniski pētnieciskajā restaurācijas centrā. Tas organizēja visu republiku restauratoriem stažēšanos. Tā 1988. gadā nokļuvu Sevastopolē un 1989. gadā Solovku salās Baltajā jūrā. No Latvijas tur biju viena pati. Kopā trīs restauratori restaurējām senu krustu, ko cilvēki bija izcēluši no Baltās jūras. Vietējie muzeju darbinieki mums rādīja pirmās dokumentālās filmas par Solovku mūkiem un represijām. Viņi toreiz teica: «Jūs, baltieši, drīz būsiet brīvi.»

Jūs esat ventspilniece. Kāda bija jūsu bērnība?

– Es dzīvoju mājā, kura ir uzcelta ap 1917. gadu, tā ir redzama uz pastkartēm. Kādreiz mēs tur visi cits citam uz galvas dzīvojām – tēvs, mamma, mans brālis, es, oma un krustmāte. Mūsu ģimenes vīrieši visi gāja jūrā. Bērnudārzā mēs ar brāli negājām, jo mamma strādāja mājās. Viņai bija nelegālais rūpals, viņa šuva. Uz katru pasākumu dāmām vajadzēja jaunas kleitas, un mamma dienām, naktīm strādāja. Skatoties, kā viņa strādā, arī es iemācījos šūt. Savā laikā arī pati daudz šuvu sev un citiem. Mums pilsētā bija arī savi blati. Dzīvojām salīdzinoši labi, ļoti daudz ēdām zivis – butes, mencas un reņģes –, ko mamma vārīja pienā vai gatavoja želejā. Vēl ēdām pertulīšus, tās ir mazas mencas, kuras mamma cepa krējumā ar sīpoliem un kartupelīšiem. Tas bija tik garšīgi! Muzejā jaunībā mēs smējāmies, ka dzīvei pilnībā pietiek, ja nauda ir trim lietām: grāmatām, kafijai un cigaretēm. Protams, nācās stāvēt arī rindās. Es atceros, ka muzejā man darbā vajadzēja rakstīt paskaidrojumu par to, ka aizgāju ātrāk. Bet kāpēc aizgāju? Lai paspētu nostāvēt rindā pēc puskilograma sviesta, ko pilsētā pēkšņi bija izmetuši pārdošanā!

Vai jūs arī ārpus darba restaurējat? Vai mājās ir senas lietas?

– Vecā dzimtas māja joprojām prasa darbu, esmu restaurējusi abas tās puses. Omes pusē esmu saglabājusi visvairāk no senatnes – krāsnis, pārbūvētu plīti un mūrus ar senajām flīzītēm. Man ir grūti kaut ko izmest. Mājās glabāju omas un opja māsas traukus. Arī grāmatas ilgi krāju, līdz lielāko daļu uzdāvināju muzeja bibliotēkai, – muzejs paņēma to, kā krājumā nebija. Jaunībā daudz lasīju, vakarā sāku un no rīta pabeidzu grāmatu, un gāju uz darbu.

Kā pavadāt brīvo laiku?

– Man patīk būt uz riteņiem. Ceļoju. Man ir sava neliela ceļotāju grupiņa, kultūras mantojuma mīļotāji. Es plānoju maršrutus un organizēju braucienus. Tagad brauksim uz daiļdārzu Puķu lauki, uz Kukšu muižu un uz Sabiles svētkiem. 2019. gadā izbraukāju Vjetnamu. Šogad savu apaļo jubileju nosvinēju Oslo, rudenī esmu iecerējusi braucienu uz Neapoli, bet mans sapņu ceļojums ir uz Japānu. Sekoju līdzi kultūras dzīvei, tikko pārskatīju teātru repertuārus, jāiet uz visām jaunajām izrādēm. Un vēl man patīk skatīties hokeju, basketbolu un biatlonu, kad mūsējie spēlē, es vienmēr skatos un fanoju.

Kur vēl strādā restauratori?

– Darba netrūkst. Restauratori galvenokārt strādā Rīgas muzejos. Kuldīgā strādā viens, Jelgavā trīs, Ventspilī trīs, bet Tukumā divi speciālisti. Mans kolēģis Aigars Pilenieks, kurš šogad kopā ar mani saņēma Goda balvu, strādā savā restaurācijas uzņēmumā un ir kokapstrādes skolotājs.

Un pēc visiem šiem gadiem jums joprojām nav apnicis?

– Man vienkārši patīk šis darbs. Liels paldies kolēģiem par lielisko sadarbību! 

#sif_maf2026