Zem kuģu vēderiem

Kamēr lielākā daļa cilvēku redz kuģus ostā, viņa darbs notiek zem to vēderiem. Tur notiek kuģu pārbaudes, remonti un citi darbi, kurus no krasta nepamana. Televīzijā redzamie krāsainie zemūdens skati Baltijas jūrā ir retums. «Te viss ir citādi. Redzamība ir ierobežota, savu ietekmi atstāj arī gaisa un ūdens temperatūra,» stāsta ūdenslīdējs. Taifun darbojas kā sava veida neatliekamās palīdzības dienests kuģiem. Komanda veic zemūdens būvniecības darbus, tīra kuģu korpusus, pulē dzenskrūves un remontē dažādus tehniskos mezglus. Uzņēmuma darbu sertificējusi Latvijas Jūras administrācija, kā arī atzinušas Eiropas un Amerikas lielākās kuģniecības sabiedrības. Bez šādas sertifikācijas vairums darbu uz kuģiem nav atļauti. Komanda strādā Baltijas ostās, Eiropā, Āfrikā un Karību jūrā. «Ierodamies, operatīvi atrisinām problēmu un dodamies mājās,» saka Arturs Šeiko. «Vislabākie darba apstākļi ir Karību jūras reģionā, taču ūdeņi visur ir vienlīdz slapji. Darbs ir darbs.»

Uzņēmumā strādā astoņpadsmit cilvēki, tostarp speciālisti, kurus piesaista virsūdens darbiem. «Komandā ūdenslīdēji esam pieci, divi ventspilnieki un trīs rīdzinieki,» stāsta Šeiko. Latvijā tā ir ļoti šaura profesionāļu kopiena. Ikdienā industriālos zemūdens darbus veic aptuveni divdesmit cilvēku. Jaunie speciālisti nozarē ienāk, taču lielākā daļa meklē iespējas ārvalstīs. «Darba vietējā tirgū ir maz, un mēs nespējam konkurēt atalgojuma ziņā ar Skandināviju. No jaunajiem praktikantiem saņemam vienu vai divus zvanus gadā,» saka ūdenslīdējs. Jaunu speciālistu šajā nozarē kļūst arvien mazāk.

Ūdenslīdēja ekipējums sver gandrīz piecdesmit kilogramus. Sagatavoties nolaidienam teorētiski iespējams arī vienatnē, tomēr Arturs Šeiko neieteiktu nirt bez komandas atbalsta krastā. Sporta nirēji izmanto gaisa balonus uz muguras, industriālie ūdenslīdēji ar virspusi ir savienoti ar kabeļu un cauruļu sistēmu, ko dēvē par nabas saiti. Tā ir viņu dzīvības līnija dzelmē. «Pa to tiek piegādāts gaiss un sakari ar virspusi. Ja nepieciešama palīdzība, kolēģi precīzi zina, kur atrodas ūdenslīdējs,» stāsta Arturs. Darba apstākļi upē un jūrā krasi atšķiras. Ventas dūņās valda tumsa. Redzamība var nepārsniegt vienu metru. «Esam veikuši avārijas darbus nulles redzamības apstākļos, uzdevumus veicam, paļaujoties uz tausti.» Tas līdzinās mēģinājumam salabot smalku mehānismu tumsā ar ziemas cimdiem. Atklātā jūrā ūdens ir dzidrāks, un redzamība sasniedz trīs līdz piecus metrus. «Darbs šādos apstākļos, salīdzinot ar darbu ostā vai upē, šķiet gandrīz kā atvaļinājums.»

Gadu gaitā no ūdens gultnes izcelti daži atradumi. Starp tiem – pirmskara kuģu nosaukumu burti, vēsturiski šķīvji un kara laika aviācijas lādiņš, kas atrasts Karostas kanālā Liepājā. Uzieta arī sena poļu šņabja pudele. «Protams, intereses pēc nogaršojām, taču izrādījās, ka tās saturs bija visai nekvalitatīvs,» smejas Arturs. Zivis parasti no trokšņa bēg prom. «Redzēti asari, līdakas un mencas pie kuģu vrakiem,» viņš saka. Atmiņā palicis ziņkārīgs ronis, kurš ilgāku laiku turējās kuģa tuvumā un vēroja notiekošo.

Zem ūdens notiek metāla griešana un metināšana. «Šiem darbiem izmanto speciālus elektrodus un zemsprieguma līdzstrāvu, un ūdenslīdēja drošība netiek apdraudēta,» skaidro Arturs. «Ja uz rokām ir nobrāzumi vai nelielas brūces, var sajust vieglu tirpšanu.» Pirmajos gados lielākais satraukums bija par to, ka sliktā redzamība zem ūdens var likt apmaldīties zem kuģa korpusa. «Ar laiku pie tā pierod. Jo vairāk strādā šādos apstākļos, jo lielāka kļūst pārliecība par savām prasmēm un komandas darbu.» Drošību virspusē gādā divi kolēģi. Kamēr viens uztur sakarus un seko gaisa padevei, otrs ir rezerves ūdenslīdējs. Viņš pilnā ekipējumā gaida savu kārtu un nepieciešamības gadījumā var nekavējoties doties ūdenī.

Arturs Šeiko nozarē strādā divdesmit gadus. Viss sākās sešpadsmit gadu vecumā tēva uzņēmumā. «Šo biznesu tēvs uzsāka, bet vēlāk es pārņēmu vadības grožus,» stāsta ūdenslīdējs. «Protams, sākumā tas vēl nebija gluži oficiāli, taču viennozīmīgi labāk bija pavadīt laiku tā nekā dzert aliņu pa krūmiem.»

Latvijā šādu kvalifikāciju iegūt nav iespējams, Arturs ir mācījies Lietuvā. Profesionālos ūdenslīdējus sagatavo arī Skandināvijas valstīs, Apvienotajā Karalistē un Dienvidāfrikā. Mācībās apgūst fiziku, dekompresijas teoriju un darbu ar tehniku zem ūdens. «Niršana un darbs zem ūdens nav viens un tas pats. Nepietiek tikai prast nirt. Profesionālam ūdenslīdējam jāspēj risināt tehniskas problēmas, strādāt ar aprīkojumu un pieņemt pareizus lēmumus sarežģītos apstākļos.» Šī profesija prasa labu veselību. Pat nelielas veselības problēmas zem ūdens spiediena var radīt sarežģījumus. «Manā gadījumā niršana ar iesnām parasti beidzas ar deguna blakusdobumu iekaisumu,» stāsta Šeiko. Viens no nopietnākajiem riskiem ir dekompresijas jeb kesona slimība. Ilgstoši uzturoties paaugstināta spiediena apstākļos, asinīs izšķīst gāzes, bet pārāk strauja izcelšanās virspusē var izraisīt bīstamu burbuļu veidošanos. «Līdzīgi kā atverot sakratītu šampanieša pudeli,» salīdzina ūdenslīdējs. Smagākos gadījumos tas var novest pie paralīzes. Artūram pašam nav nācies ārstēties barokamerā, taču mācību laikā viņš tajā ir pabijis.

Agrāk ūdenslīdējiem pienācās izdienas pensija no piecdesmit gadu vecuma, taču šobrīd šādu atvieglojumu nav. «Katrs gadījums ir individuāls, tomēr, sasniedzot četrdesmit piecu līdz piecdesmit gadu vecumu, aktīvās karjeras noslēgšana ir nopietni jāapsver,» saka Arturs Šeiko. Tas gan nenozīmē aiziešanu no nozares. Bieži vien pieredzējušākie ūdenslīdēji savu vietu atrod virs ūdens, vadot darbus un koordinējot projektus. «Šie pienākumi prasa labu fizisko sagatavotību un spēju strādāt sarežģītos apstākļos. Ar laiku uzkrātās zināšanas ļauj vairāk pievērsties darbu plānošanai un organizēšanai,» stāsta ūdenslīdējs.

Tuvinieki ir pieraduši pie šīs profesijas, un Artura sieva Karīna šo gadu laikā kļuvusi par neoficiālu zemūdens darbu eksperti. «Dažreiz viņai pietiek dzirdēt manu sarunu ar klientu, lai jau pēc pāris teikumiem noteiktu, cik sarežģīts būs uzdevums un cik ilgu laiku tas prasīs,» ar smaidu stāsta ūdenslīdējs.

VAI ZINĀJI?
- Komerciālo ūdenslīdēju darbs tiek uzskatīts par vienu no bīstamākajām profesijām pasaulē. Starptautiskie darba drošības dati liecina, ka nelaimes gadījumu risks šajā nozarē ir ievērojami augstāks nekā daudzās citās tehniskajās profesijās.
- Strādājot ledainā ūdenī vai lielā dziļumā, ūdenslīdēji izmanto īpašus tērpus, kuros pa caurulēm nepārtraukti tiek padots karsts ūdens ķermeņa sasildīšanai.
- Baltijas jūrā vislabākā redzamība parasti ir ziemā. Vasarā ūdens kļūst duļķaināks aļģu ziedēšanas un organisko daļiņu dēļ.
- Zemūdens metināšanas tehnoloģiju 1932. gadā izstrādāja inženieris Konstantīns Hrenovs. Otrā pasaules kara laikā tā tika uzskatīta par stratēģiski nozīmīgu tehnoloģiju.

Avoti: ASV Darba drošības un veselības administrācija, Starptautiskā Ūdenslīdēju darbuzņēmēju asociācija, Latvijas Hidroekoloģijas institūts, metināšanas tehnoloģiju vēstures materiāli.