Dodies balsot!

Nav peļami, ja gribas izjust uzvaras garšu. Tikai šajā skrējienā esam paķerti līdzi arī mēs – tie, kas šo visu vērojam no malas. Un, kur mēs nonāksim pēc finiša, tas gan nav zināms.

Jāatzīst, ka no visa šī priekšvēlēšanu maratona jau ir mazliet nogurums. Vieni sola vienu, otri – kaut ko citu. Debatēs tiek runāts par nākotni, programmās skaisti uzrakstīts, kā dzīve kļūs labāka, algas lielākas, bērnu vairāk un valsts sakārtotāka. Nu ir tas brīdis, kad pašiem sev jāpasaka – pietiek dusmoties uz solījumiem un politiķiem, ja pēc tam paši neizmantojam iespēju pateikt, ko par to visu domājam.

Tā sakrita, ka šogad izdevās aprunāties ar vairākiem jauniešiem, kuri uz Saeimas vēlēšanām dosies pirmo reizi. Jaunieši ir gudri, zina, ko vēlas sasniegt. Viņi tic, ka ar savu izvēli kaut ko var ietekmēt. Tic, ka, paužot savu pozīciju, viņi paši piedalās tādas valsts veidošanā, kurā gribēs dzīvot. Patiesi bija prieks aprunāties ar viņiem. Ja pamanījāt, uzrakstīju vārdu – tic. Un tieši šis vārds man šķiet ļoti svarīgs. Jo visiem, kuri pēc vēlēšanām nonāks Saeimā, priekšā būs ļoti grūts uzdevums – nepievilt šos jaunos cilvēkus. Nepievilt tos, kuri vēl tikai veidos savu dzīvi un kuriem šī valsts būs vieta, kurā dzīvot, strādāt, audzināt bērnus un veidot nākotni. Un vēl jau viens ļoti svarīgs uzdevums – panākt, lai viņu ticība Latvijai būtu tikpat stipra arī pēc dažiem gadiem. Lai šie gudrie, mērķtiecīgie un enerģiskie jaunie cilvēki neuzskatītu, ka viņu nākotne meklējama kaut kur citur. Lai viņi neaizbrauc, lai viņiem nav jāmeklē labāka dzīve citā valstī un lai viņi paliek tepat – Ventspilī, Kurzemē, Latvijā. Lai viņi šeit mācās, strādā, veido ģimenes un saviem bērniem var teikt – šī ir mana valsts, un te ir mūsu vieta.

Par to, ka Latvijā jādzimst vairāk bērniem, savos priekšvēlēšanu solījumos runāja visi 14 saraksti. Skaistu vārdu izskanējis daudz. Taču ar vārdiem vien bērni nepiedzimst. Tam vajadzīga drošības sajūta, pārliecība par nākotni, mājoklis, labi apmaksāts darbs un sajūta, ka valstij ģimene patiešām ir svarīga. Tāpēc, lai arī cik ļoti mēs būtu noguruši no šīs priekšvēlēšanu kņadas, rīt – 3. oktobrī – tomēr vajag saņemties. Vajag aiziet uz savu tuvāko vēlēšanu iecirkni un nobalsot. Jo tā ir mūsu iespēja pateikt, ko domājam. Pēc vēlēšanām mēs visi turpināsim dzīvot šajā valstī. Tie, kuri šodien sola, būs spiesti rīkoties. Bet mēs, kuri šodien izvēlamies, būsim tie, kas pēc tam varēsim prasīt – kur palika solītais.