Krekli atdzimst Rūtas rokās

Ieejot darbnīcā, jutos gaidīta – mājīga telpa, piepildīta ar dienas gaismu un mežģīņu aizkariem. Rūta smaidot jau sarunas sākumā saka, lai nebrīnos, ja, izejot no studijas, pie drēbēm būs pielipuši mazi diedziņi. Šeit tie esot visur – uz grīdas, uz galda, uz rokām, un arī ikdienā. Uz pakaramajiem izvietoti dažādi krekli. Tajos ievīti krāsaini audumi, mežģīnes, svītras un raksti, kas vēl pirms laika bijuši pavisam citas drēbes – krekli, kleitas, aizkari vai audumu atgriezumi. Katrs no tiem ir viens vienīgais pasaulē.

Rūta stāsta, ka darbnīca viņai kļuvusi par otrajām mājām. Agrāk šuvusi mājās, taču ar laiku diegi ņēmuši virsroku, tādēļ kļuvis skaidrs – vajadzīga sava vieta. «Kad ienācu šajās telpās, man ļoti patika logi un dienasgaisma. Es šeit nāku kā mājās.» Šobrīd MULOA sortimentā ir ne tikai krekli, bet arī žaketes, vestes un somas. Uz Jāņiem taps kupli, krāsaini svārki no puķainiem audumiem.

Zīmola vārds šķiet īpašs, tāpat kā paši darinājumi, tomēr Rūta atklāj, ka MULOA nosaukumam nav slēptas nozīmes. Tas vienkārši atnācis. Meklējot nosaukumu, viņa skatījusies dažādus variantus, domājusi par salām, dievietēm un simboliem, līdz kādā brīdī ieraudzījusi šo vārdu. «Es vienkārši ieraudzīju to nosaukumu un sapratu – lai paliek.»

Šujmašīna ir ikdiena

Pēc Ventspils 4. vidusskolas absolvēšanas devusies uz Rīgu – kā jau daudzi jaunieši, kuri vēlas apgūt savu izvēlēto profesiju, meklē savu vietu un saprot, kāds ir aicinājums. Iestājusies kultūras koledžā, taču kļuva skaidrs, ka tas nav īstais ceļš. Vēlāk beigusi CIDESCO Rīgas Kosmētikas skolu, tomēr radošuma sajūta nekur nepazuda. «Tad es sapratu – man jādara tas, ko es gribu.» Uzsākusi šūšanas kursus, viņa apguva piegrieztnes, konstruēšanu un visus šūšanas pamatus.

Radošums ģimenē bijis vienmēr. Rokdarbi viņu mājās nav nekas neparasts – adīt un tamborēt pratušas gan vecmāmiņas, gan citas ģimenes sievietes. Vieta stāstā ir arī tētim, darbnīcā uz galda novietota viņa šujmašīna. Viņš jaunībā pats sev šuvis džinsus, ko kādreiz nevarēja dabūt. Bērnībā gan šūšana šķitusi sarežģīta. «Man likās – viens diegs apakšā, otrs augšā, kaut kas jāgriež, jāliek kopā. Es vispār nesapratu, kā tas viss notiek.» Vēlme kaut ko radīt pašas rokām nekad nav pazudusi, un darbība nepieciešama visu laiku, piemēram, ziemā mājās ada zeķes vai šalles – tas nomierina.

Bērnībā viņa vēlējusies mācīties mākslas skolā, taču mamma neesot laidusi. Tagad pa darbnīcas logu redzama tieši mākslas skola, un viņa par to pasmaida: «Vienalga, kur tu iesi, tu nonāksi tur, kur tev ir jānonāk.»

Pirms MULOA kreklu un žakešu radīšanas bija posmi, kas palīdzēja saprast, kas viņai patiešām patīk. Sākumā tika adītas bērnu zeķītes. «Visu dienu sēdēju un adīju. Tas bija laikietilpīgi, beigās man bija sevis žēl, jo pārdevu tās par pārāk mazu naudu.» Vēlāk sekoja kleitas ar lielajām bantēm uz pleciem, kad piedzimis bērns, laika kļuva mazāk, un sāka tapt matu stīpiņas, auskari un bantes.

Ideja par apģērbu pārveidošanu radās, skatoties Pinterest un ārvalstu meiteņu darbus. «Es ieraudzīju kreklu un domāju – «ai, tas būs ilgi, negribu, tomēr vienu uztaisīju.» Rūta stāsta, ka Latvijā ir meitenes, kuras šādi šuj, bet nevienai neseko, jo nevēlas iespaidoties, lai saglabātu savu rokrakstu. Pirmais krekls tapa 2023. gada 9. augustā, to ievietojusi Instagramā un viss aizgājis. Tie tikuši viņas māsai, bet drīz vien sākušas rakstīt arī citas meitenes. Tālāk sekojuši pasūtījumi no Rīgas, Kuldīgas, Liepājas un Siguldas. Krekli ceļojuši arī uz Ameriku un Vāciju. Kādreiz šuvusi uz pasūtījumiem, bet skaidro, ka tas ir ļoti grūti, jo cilvēks var domāt ko vienu, bet pati – citādāk.

Otrreiz izmantoti audumi

Apģērbs tiek darināts no mazlietotu preču veikalos iegādātām drēbēm, aizkariem, mežģīnēm un dažādiem atgriezumiem. Draudzenes mēdz atsūtīt materiālus no Rīgas, bet pārsvarā daudz kas tiek atrasts Humana vai RDA veikalos. «Es ļoti bieži nopērku kaut ko tikai auduma dēļ. Man nepatīk pats krekls, bet redzu rakstu vai svītras un zinu, kur tas aizies.» Šobrīd tapuši jau vairāk nekā 600 eksemplāru. Intervijas dienā tapa 603. krekls kas bija gaiši zils. Bet patiesībā to esot vairāk, jo sākumā tie vēl netika skaitīti. «Kad atnāku uz darbnīcu un sāku taisīt, šķiet, ka nu nē, nebūs vai kaut kas nav. Beigās, kad ir gatavs, paskatos un IR! Katram ir savs.»

Mēdz teikt, ka drēbēs neuzkrājas nekāda cilvēku enerģija, bet Rūta uzskata, ka tomēr to var just. Viņa stāsta, ka ir bijuši darbi, par kuriem uzreiz skaidrs un var just, ka tie neaizies pie cita cilvēka. Rūta atzīst, ka lielākais izaicinājums joprojām ir cilvēku aizspriedumi pret otrreiz izmantotu apģērbu. Daļa joprojām nespēj pieņemt domu, ka kādam šis apģērbs jau reiz piederējis, lai gan nereti tieši tādos veikalos iespējams atrast kvalitatīvākus audumus nekā masu veikalos.

Viņa uzsver, ka svarīga ir arī auduma kvalitāte. Priekšroku dod kokvilnai, linam un vecajiem dabīgajiem audumiem. «Tā ir sajūta. Uzvelc to, āda elpo, un nejūti, ka ir mugurā.» Lai arī daļai cilvēku joprojām ir aizspriedumi pret otrreiz izmantotu apģērbu, viņa uzskata, ka jaunā paaudze kļūst arvien atvērtāka. Viņa smejas, ka dažkārt māc bažas, ka jaunieši izķers visus kreklus, jo tagad tos valkā daudzi. «Jaunieši vairs nekaunās iet uz šādiem veikaliem. Un nav jau par ko kaunēties. Drēbes izmazgā, iztīra, izgludina, un tās ir kā jaunas.» Viņa pati šādos veikalos iepērkas jau ļoti sen un atzīst, ka tur iespējams atrast kvalitatīvas un interesantākas lietas nekā citos veikalos.

Viņas radītie apģērbi piesaista tieši ar savu krāsainību, dažādību un drosmi. Melno pati ilgi nevarot šūt, jo tas nogurdina. «Latvietēm ļoti patīk melns, bet es uztaisu divus melnus kreklus un man vajag krāsas.» Viņa uzskata, ka cilvēki kļuvuši brīvāki un viņiem gribas būt pamanītiem.

Šuj jau no agra rīta

Ikdienā darbnīcā viņa ierodas agri no rīta – ap astoņiem. Rūta sevi sauc par rīta cilvēku. Līdz pēcpusdienai tapis viens vai divi krekli, pēc tam seko fotografēšana un video veidošana Instagramam. Redzama liela dažādība, tāpēc radās interese, cik laika tas aizņem. «Šūšana un griešana aizņem ap divām stundām, kleitu varu uzšūt pa stundu vai divām. Svārkus varu uzšūt pusstundas laikā. Ja zina, ko dara, tad var uzšūt, ja nezina, tad tas var aizņemt visu dienu.» Jautāta par dizainu, krāsām un audumiem, viņa saka, ka parasti tas ir atkarīgs no tā, kas pašai ir mugurā, piemēram, intervijas dienā bija zils apģērbs, pēcāk tapis zils krekls. «Liekas, ka tikai uzšūsi, bet vēl jau viss ir jānofilmē un jānobildē.»

Vasarās pēc darba viņa dodas uz jūru, bet brīvajā laikā internetā mēdz pētīt krāsu salikumus, kā arī apmeklē sporta zāli. «Brīvajā laikā man ir jāiet un jāskatās, kāds ir piedāvājums: jauni audumi, krekli, tam ir jāieplāno diena, tad no rīta eju, jo pēcpusdienā jau ir nogurums, neko negribas,» viņa piebilst.

Ikvienai nodarbei, darbam, hobijam ir nepieciešams atbalsts, un lielākoties visvairāk to spēj dot ģimene. Viņas mamma ir viņas lielākā fane, kura vienmēr saliek sirsniņas visiem sociālo tīklu ierakstiem, savukārt vīrs palīdzējis iekārtot darbnīcu un sanest mēbeles. «Viņš sanesa visas mēbeles, bet teica, ja vēlreiz būs jāpārvāc visi šie audumi, tad viņš vairs nenāks,» viņa smejas. Reizēm viņa sev jautā, cik ilgi šo vēl darīs, un atbilde atnāk ļoti ātri. «Man sevis būtu žēl, ja nevarētu šūt.»

MULOA nav tikai apģērbs. Tas ir stāsts par radošumu, drosmi būt atšķirīgam un spēju ieraudzīt skaisto lietās, kuras citi jau sen būtu norakstījuši.