Pulksteņmeistara dzirde

Veikals Rubīns Lielajā prospektā ir plašs un gaišs. Te savā darba vietā mani gaida pulksteņmeistars Jevgeņijs Akifjevs. Galants, 87 gadus vecs kungs ar asu prātu un vecās skolas vīrieša pašcieņu. Uz darbagalda ir sava amatnieka kārtība: dažādi darbarīki, pulksteņu baterijas, detaļas. Pulksteņmeistara pakalpojumi ir pieprasīti. Pie viņa brauc no visa reģiona, Kuldīgas, Talsiem, Saldus un Tukuma. Tuvākajā apkārtnē viņš ir vienīgais. «Man te darba pietiek,» saka Jevgeņijs. «Mani cilvēki pazīst. Kur pa pilsētu ej, tur sveicina. Prasa: Ak, vai jūs vēl strādājat? Es nevaru nosēdēt mājās, man patīk satikties ar cilvēkiem,» viņš turpina.

«Vecā, senā pilsētā Rostovveļikijā, Jaroslavļas apgabalā,» Jevgeņijs sāk stāstu. Viņš piebilst, ka tā ir sena pilsēta, hronikās minēta jau 9. gadsimtā. «Ir divas Rostovas. Mūsējā nav tā, kas pie Donas, bet tā, ko senatnē sauca par Lielo.» Šeit viņš piedzima 1938. gadā. Pie Nero ezera, kas ir ap sešiem kilometriem plats un divpadsmit garš. «Es kopš bērnības sapņoju par jūru,» viņš atceras. Draugs sūtīja kuģu fotogrāfijas, kas uzbūra tālas pasaules. Viņš lasīja par jūru, vēl nezinot, ka pats nonāks pilsētā pie jūras.

Pulksteņmeistara amats ir pārmantots. Jevgeņija tēvs prasmes apguva no sava vecākā brāļa. Vēlāk tēvs kļuva par darbnīcas priekšnieku. Ģimenē visi četri bērni, divi brāļi un divas māsas, kļuva par pulksteņmeistariem. Tēvs noteica: «Iegūsti specialitāti pirms armijas.» Sākās mācekļa gadi. Tēvs bija stingrs: «Neko neaiztikt!» Jevgeņijs sēdēja un vēroja, kā tēvs virpo detaļas. Pirmie darbi bija sienas pulksteņi ar atsvariem kā egles čiekuri. «Ar to sāku. Pēc tam nāca modinātāji.» Līdz armijai 1957. gadā viņš jau bija nostrādājis divus gadus.

Dienesta laikā amata prasmes lieti noderēja, labojot pulksteņus virsniekiem un viņu sievām. Jevgeņijs atceras: «Tēvs man uz armiju atveda instrumentus.» Tie bija darbarīki no Ugļičas pulksteņu rūpnīcas, kur ražoja mehāniskos pulksteņus Čaika un sieviešu rokas pulksteņus Volga. Vēlāk viņš devās uz Otro Maskavas pulksteņu rūpnīcu, kuras slavenākais zīmols bija Slava, lai apgūtu jaunos mehānismus ar dubulto atsperes cilindru. Šī pēctecība uz darbagalda redzama vēl šodien. «Instrumenti? Jā. Daudz kas no tēva palicis,» viņš saka. Darbnīcā valdīja klusums, jo darbs ir smalks un prasa koncentrēšanos. Meistari pēc dzirdes noteica mehānisma svārstību biežumu un spēja diagnosticēt pulksteņa vainu.

Latvijā viņš nonāca, sekojot dzīvesbiedrei. Ludmila bija no Liepājas. 1941. gadā viņas ģimeni evakuēja uz Rostovveļikiju. Toreiz Jevgeņijs strādāja tēva darbnīcā. Viņa mācījās 10. klasē. Tur viņi iepazinās. Pēc kara Ludmila ar ģimeni atgriezās Latvijā un nodzīvoja šeit deviņus gadus. 1954. gadā ģimenei atkal nācās doties atpakaļ uz Rostovu. Tad arī Jevgeņijs ar Ludmilu apprecējās. Tomēr sieva vēlējās atgriezties Latvijā, un 1965. gadā ģimene pārcēlās uz dzīvi Ventspilī. Darbu Ventspilī kā pulksteņmeistars viņš atrada uzreiz. Sieva pasniedza sporta dejas bērniem, viņai bija muzikālā izglītība, viņa spēlēja bajānu.

Vasarā Ventspils sadzīves pakalpojumu pulksteņu darbnīcā, kur strādāja Jevgeņijs, darba bija vairāk nekā astoņiem meistariem. Pulksteņus bojāja pludmales smiltis un sāļais ūdens. Cilvēki paši mēģināja tos labot, bakstot ar adatu un saliecot smalko balansa atsperīti. Rindas veidojās garas. Katru rītu meistari darbu dalīja taisnīgi: viens pagriezās ar muguru, otrs rādīja uz pulksteņiem atvilktnē: «Kam šis? Tev. Kam šis?» Pulksteņa korpuss ir kā vēstule. «Meistars meistaru atpazīst,» saka Jevgeņijs. Remonta laikā uz korpusa vāciņa iekšpuses vai baterijas mēdz būt mazas, neredzamas atzīmes. Jevgeņijs savu zīmi ievelk ar pinceti. Citi, īpaši Vācijā vai Libānā, raksta ar flomāsteru. Mehānismu tīra ar speciālu benzīnu un izpūš ar gumijas bumbieri: «Tad balansieris jau strādā kā pienākas.» Tomēr mehāniskos pulksteņus meistars praktiski vairs nelabo, jo tas esot pārāk piņķerīgi: «Skrūvītes var aizlidot pa gaisu, un detaļas ir grūti pieejamas.» Pirmā saskare ar elektroniskiem pulksteņiem Jevgeņijam bija, pateicoties sievas brālim no Amerikas. Viņš atveda pulksteni, ko meistars nēsāja desmit gadus bez bateriju maiņas. Kad tā izlādējās, radās problēma: «Mums tādu bateriju vēl nemaz nebija.» Nācās gaidīt nākamo sūtījumu no okeāna otras puses. Vēlāk, kad elektroniskie pulksteņi parādījās Latvijā, Jevgeņijs pats apguva jaunos mehānismus. Amata prasme mainījās no zobratu tīrīšanas uz darbu ar elektroshēmām. Viņš atceras pirmo trīs voltu un pusotra volta bateriju parādīšanos kā lielu jaunumu. Pulksteņmeistara darbā ir nepieciešama laba redze, un brilles viņš joprojām nelieto.

Pienāca brīdis, kad gribējās pārmaiņas. «Man līdz kaklam apnika tas darbs,» Jevgeņijs atzīst. Izmantojot cilvēku trūkumu kuģniecībā, viņš sāka strādāt uz kuģa kā matrozis. Divos gados ar kuģi, kurš vadāja amonjaku, pabija Melnajā jūrā, Vidusjūrā un Atlantijas okeānā. Jevgeņijs atceras delfīnus Gibraltārā un stūrmaņa kliedzienu, lai visi skrien fotografēt. Viņš pabijis Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Vācijas un Holandes ostās. «Meita sāka paaugties,» Jevgeņijs noteic, stāstot par lēmumu pārtraukt jūrnieka gaitas. Viņš atgriezās pilsētā un turpināja darbu pulksteņu remonta darbnīcā.

Jevgeņija ikdiena paiet nemitīgā kustībā un rūpēs par savējiem. «Znotam jūra, meitai vijoles stīgas, bet sieva pasniedza dejas,» viņš rezumē. Viņu meita Svetlana Staruka ir vijoles spēles pedagoģe Ventspils Mūzikas vidusskolā. Bija laiks, kad viņš vadāja mazmeitu un viņas deju partneri uz sacensībām pa visu Latviju. «Ar Moskviču braucu, pēc tam ar Mazdu. Vienalga, lietus vai sniegs,» viņš stāsta. Meistars lepojas ar mazbērniem. Mazmeita pabeigusi Stokholmas Ekonomikas augstskolu Rīgā un strādāja Briselē. Jevgeņijs lidoja viņu apciemot un atceras pastaigu gar veikalu skatlogiem: «Tur pulksteņu cenas līdz 200 tūkstošiem eiro. Bet tas nav man.» Turpretī mazdēls izvēlējies dzimtas vīriešu ceļu, studē Jūras akadēmijā un jau bijis praksē pie Āfrikas krastiem. «Vectēv, tu biji jūrā, tētis arī jūrā. Es arī gribu jūrā,» mazdēla teikto atstāsta Jevgeņijs. Pulksteņmeistara amatu dzimtā turpina māsasdēls Andrejs. Lai arī strādā būvniecībā, viņš labo pulksteņu mehānismus un mēdz prasīt padomu: «Tēvoci Žeņa, kā to noregulēt?»

Veikalā Rubīns Jevgeņijs strādā kopš 2008. gada. Kolēģes stāsta, ka meistars palīdz pircējiem izvēlēties īsto pulksteni, turpat uz vietas pielāgo siksniņas. Viņš ir sirsnīgs, atsaucīgs un aktīvi piedalās kolektīva sadzīvē. Par viņu te rūpējas. No rītiem visi sanāk kopā uz kafiju, aprunājas, un tad sākas darbs. Darba pietiek, cilvēki nes pat vairākus pulksteņus uzreiz. Meistars strādā katru dienu no plkst. 10 līdz 14, bet pārējā laikā pulksteņus var atstāt pie pārdevējām.

Neskatoties uz saviem gadiem, Jevgeņijs rītu sāk ar vingrojumiem. Katru dienu znots pēc darba viņu ved pusdienās. «Meita saka: Tēti, met mieru. Bet es nevaru,» Jevgeņijs atkārto. Viņš joprojām nēsā savu 25 gadus veco Citizen un nosaka: «Es jūs labi redzu.»