Cerība slimniekiem un viņu tuviniekiem – Rūre

Ventspilnieks Tengizs Beraja (pilns vārds minēts ar viņa atļauju) nesen apglabāja sievu. Pēdējie divarpus mēneši bija visgrūtākie – tuvs cilvēks dzisa acu priekšā. Ja nebūtu profesionāļu palīdzības, viņš nezina, kā būtu pārdzīvojis šo smago periodu. «Šādas situācijas gadās daudziem, un ne visi zina, kā rīkoties,» savu stāstu iesāk Tengizs. Tieši tas viņu atveda uz redakciju – vēlme pastāstīt, no kurienes pie viņa atnāca tik ļoti nepieciešamā palīdzība un atbalsts.

Sievai bieži bija galvassāpes, taču viņa tām nepievērsa īpašu uzmanību, skaidrojot tuviniekiem, ka šāda veselības problēma viņai ir kopš bērnības. Taču, kad sāpes pastiprinājās tik ļoti, ka vairs nepalīdzēja pat medikamenti, nācās izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību. «Par lielu pārsteigumu, neatliekamās palīdzības darbinieki, vēl pat nepienākot pie slimnieces, mani norāja par it kā nepamatotu izsaukumu,» atceras ventspilnieks. Kad slimniecei atkal kļuva slikti, neatliekamo palīdzību izsauca vēlreiz. Šoreiz vīrieti norāja arī neatliekamās palīdzības šoferis, sakot, ka ar sievu viss ir kārtībā un nav iemesla viņus saukt.

Tomēr tajā reizē mediķi, apskatot slimnieci, novērtēja viņas stāvokli un nogādāja Ventspils slimnīcā. Nākamajā dienā ārsti noteica diagnozi – smadzeņu audzējs. Pēc dažām dienām sieviete nonāca Rīgas Stradiņa universitātes slimnīcas Neiroloģijas nodaļā pie nodaļas vadītāja, neiroķirurga Jāņa Stuķēna, kurš viņai veica operāciju. «Operācija tika veikta ļoti profesionāli, augstas klases speciālista vadībā. Viņš piecēla manu sievu kājās un uzdāvināja viņai veselību veselam gadam. Es viņam būšu pateicīgs visu mūžu,» stāsta Tengizs. Pēc operācijas veiktā biopsija parādīja audzēja īpašu agresivitāti. Tomēr slimniece atgriezās mājās gandrīz kā vesels cilvēks.

«Veselu gadu sieva jutās lieliski. Brauca uz konsultācijām, lietoja visus nozīmētos medikamentus, bet vienlaikus dzīvoja ierasto dzīvi. Katru dienu staigāja 5–10 kilometrus. Mēs pat sākām aizmirst par viņas slimību…» turpina Tengizs. Taču diemžēl pēc gada slimība atgriezās – sieviete sāka nogurt no pastaigām, atkal parādījās galvassāpes. Diemžēl slimnieces stāvoklis kļuva neoperējams, un viņa praktiski pārstāja staigāt.

Turpmākā uzturošā ārstēšana noritēja Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Neiroloģijas nodaļā vadītājas Baibas Leimanes un dežūrārstes neiroloģes Gaļinas Ivanovas vadībā. «Pirms sievas izrakstīšanas no slimnīcas pie manis pienāca ārste dietoloģe, piedāvājot viņai īpašu diētu. Izrādījās, ka viņa pārstāv organizāciju Rūre, kas vēlāk mums sniedza nenovērtējamu palīdzību un atbalstu līdz pat manas sievas pēdējām dzīves minūtēm. Arī Baiba Leimane teica, ka bez šīs palīdzības būs ļoti grūti,» stāsta Tengizs.

No šī brīža Rūre pārņēma visu slimnieces aprūpi. Organizācijas darbinieki nogādāja viņu no slimnīcas mājās, nākamajā dienā piegādāja nepieciešamos produktus speciāli izstrādātajai diētai. Drīz ieradās arī organizācijas vadītāja un ārste – apskatīja slimnieci, uzstādīja nepieciešamo aprīkojumu un informēja, ka palīdzība būs pieejama jebkurā diennakts laikā, arī brīvdienās un svētkos. «Man kā cilvēkam bez medicīniskām zināšanām šis atbalsts bija ļoti svarīgs,» uzsver Tengizs.

Papildus ārstēšanai un aprūpei Rūre nodrošināja arī sadzīves palīdzību – tika sniegti sanitārie pakalpojumi, pat veikts manikīrs un pedikīrs, rūpējoties, lai slimniece justos pēc iespējas labāk. «Tas mani pārsteidza visvairāk. Mūsu mājās tika izveidota kā neliela slimnīca, un viņi pastāvīgi bija līdzās – katru dienu līdz pašām beigām,» stāsta Tengizs. «Saprotu, ka bez viņu palīdzības mums būtu bijis ļoti grūti, un, iespējams, sieva būtu nodzīvojusi mazāk,» viņš piebilst.

Vēlāk viņš runājis ar citiem cilvēkiem līdzīgā situācijā un secinājis, ka daudzi par Rūres pakalpojumiem nemaz nezina, lai gan organizācijas pārstāvji bieži apmeklē slimnīcas. Acīmredzot informācijas joprojām trūkst. Atceroties piedzīvoto, Tengizs arī salīdzina dažādu medicīnas darbinieku attieksmi. «Kad pēc gada remisijas sievai atkal kļuva slikti un atgriezās sāpes, es apjuku un nezināju, ko darīt,» viņš stāsta. Sazinoties ar ģimenes ārsti, viņš saņēma atteikumu palīdzēt, jo ārste bija atvaļinājumā.

Saņemot atteikumu no ģimenes ārstes, viņš sazinājās ar ārstu Jāni Stuķēnu Stradiņa slimnīcā, kurš ieteica vērsties slimnīcas Uzņemšanas nodaļā. Atbilde bija vienkārša un loģiska, taču stresa situācijā cilvēkam ne vienmēr ir viegli pieņemt lēmumus pašam – nepieciešams profesionāļa padoms.

«Par laimi, mums ir ārsti, kuri nelaimē neatstāj vienus. Savukārt profesionālā organizācija Rūre ir milzīgs atbalsts un cerība slimniekiem un viņu tuviniekiem,» noslēdz Tengizs Beraja. Viņš izsaka pateicību visam Rūres kolektīvam, kā arī ārstiem Jānim Stuķēnam, Baibai Leimanei, Gaļinai Ivanovai un visam Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas Neiroloģijas nodaļas personālam, kur, kā viņš saka, «pret pacientiem izturas kā pret savējiem». Tāpat Tengizs pateicas valstij, jo visi Rūres un citu medicīnas iestāžu sniegtie pakalpojumi viņa sievai tika nodrošināti bez maksas.