Droni būs tikpat ikdienišķi kā skrejriteņi

«Es spilgti atceros savu pirmo lidojumu. Plaukstas bija sasvīdušas, pirksti trīcēja, un es neko neredzēju. Šķiet, tas ir vienkārši, bet, kad uzliek brilles un ierauga to pašu, ko drons, un vadības pulti nevar redzēt, pārņem adrenalīns un milzīgs uztraukums. Todien viss izdevās veiksmīgi, un gandarījums bija neaprakstāms,» atceras ventspilnieks. Pirmo mēģinājumu viņš veica ārpus pilsētas, lai ceļā negadītos neviens šķērslis.

Atbildot uz jautājumu, kas īsti ir drons, Renārs skaidro saprotami: «Pilnais nosaukums ir kvadrokopters – lidaparāts ar četriem motoriem.» To pielietojums mūsdienās ir tikpat daudzveidīgs kā automašīnu izmantošana. Droni glābj cilvēkus kalnos, veic piegādes un iemūžina apkārtni fotogrāfijās vai filmējot dinamiskos startus, piemēram, olimpiskajās spēlēs. Lauksaimniecībā tos izmanto sējumu apstrādei, bet ģeodēzisti ar tiem mēra teritorijas. Ir milzīgi droni, aprīkoti ar ģeneratoriem un kabeļiem, kas mazgā jumtus, vēja turbīnas un piekļūst vietām, kuras cilvēkam ir bīstamas vai nesasniedzamas. «Šobrīd dronus vairāk saista ar izsekošanu vai militāriem mērķiem, taču tas nav viss,» uzsver Renārs. Viņš piebilst, ka tehnoloģijas attīstās. Kaimiņvalstīs ēdienu piegādā roboti, droši vien drīz arī Ventspilī kafiju piegādās droni.

Ar droniem viņš iepazinās ap 2017. gadu, kad uzmanību piesaistīja internetā redzētie video: «Man pašam patika fotogrāfija. Redzot tos kadrus, nodomāju, kā viņi to dabūja gatavu?» Renārs sāka pētīt un noskaidroja, ka tie ir droni, tolaik Latvijā vēl mazpazīstami. Tika iegādāts pirmais DJI aparāts. «Ar to es pacēlos un paskatījos uz pasauli no putna lidojuma, it kā pats lidotu. Vēlāk ieraudzīju dinamiskākus, ātrus un precīzus kadrus. Sāku domāt, kā to var izdarīt, un tā nonācu pie FPV jeb pirmās personas skata droniem,» stāsta Renārs. Galvenā atšķirība ir tāda, ka tie ir vieglāki. Šādus lidaparātus var būvēt arī paši, turklāt kritiena gadījumā tos var patstāvīgi salabot. Tādā ziņā FPV ir elastīgāks hobija drons, kas papildina zināšanas arī elektronikā. Iesākumā apkārtējie bieži nāca klāt un interesējās, ar ko mēs nodarbojamies. Ventspilī izveidojās domubiedru grupa, kas zināšanas smēlās internetā, īpaši no amerikāņa Džošua Bārdvela. «Viss bija jauns, un gribējās visu izmēģināt. Katrs kaut ko atrada un rādīja pārējiem. Viens uzlika mirgojošas gaismas, cits pultij pievienoja mūziku. Ja drons lidojumā pēkšņi apgāzās, visi kopā to slēdzām pie datora, lai saprastu iemeslu. Tas bija aizraujošs pašmācības process,» atceras Renārs. Tomēr pirms došanās īstā lidojumā neskaitāmas stundas jāpavada simulatorā pie datora. «Sākt uzreiz ar īstu dronu būtu pārāk dārgs prieks. Pat pēc treniņiem, pirmo reizi paceļoties gaisā plašā laukumā, stress ir garantēts,» viņš uzsver. Pēc pirmajiem veiksmīgajiem lidojumiem sekoja sarežģītāki triki – izlidošana cauri logam, manevri ap kokiem un salto uz aizmuguri. Tas viss burtiski ievilka, un Renārs atzīst: «Atkarība sākas tieši tajā brīdī.» Prasmes viņš pārbaudīja arī Ghetto Games sacensībās, kurās ir divas disciplīnas. Sacīkstēs pieci piloti trasē cīnās uz ātrumu, bet brīvajā stilā katrs parāda savu meistarību.

Renārs noteikti iesaka ikvienam interesentam izmēģināt šo hobiju. Mūsdienu droni ir aprīkoti ar sensoriem un navigāciju, padarot tos ļoti drošus. Var pat atlaist rokas no vadības pults, un aparāts mierīgi turpinās karāties gaisā. Viņš tos dēvē par muļķu drošiem droniem, taču obligāti jāveic sagatavošanās darbi. «Pats neesmu pazaudējis nevienu dronu, bet esmu dzirdējis par gadījumiem, kad pilota kļūdas dēļ, piemēram, neveicot kompasa vai GPS kalibrāciju, drons pazūd. Ja pēdējā lidojuma vieta bijusi Latvijā, bet nākamreiz drons tiek pacelts citā valstī, nepareizu iestatījumu dēļ tas var mēģināt atgriezties mājās pāri jūrai, līdz izlādējas baterija,» viņš brīdina. Drons pats spēj izskaitļot attālumu un nepieciešamo enerģiju.

Lidot nedrīkst patvaļīgi. Ir jāiepazīst likumdošana un jāreģistrējas Civilās aviācijas aģentūrā. Nokārtot pilotu eksāmenu un iegūt licenci nav grūti – jānoklausās prezentācija, kas palīdz saprast, kā lidot droši. Ierobežojumi pastāv, lai drons netraucētu operatīvajiem dienestiem un neapdraudētu lidmašīnas. Valsts policijai un Pašvaldības policijai ir tiesības kontrolēt dronu lidojumus. Daudzviet ap stratēģiskiem objektiem ir izveidoti digitālie kupoli – drons tur vienkārši nepacelsies vai, tuvojoties zonai, automātiski sēdīsies zemāk.

No malas drons šķiet kā rotaļlieta vai kā kaut kas aizdomīgs. «Spiegs! Vēro mani! Tūlīt sprāgs!» – Renārs atstāsta biežāk dzirdētās frāzes, uzsverot, ka drons debesīs ne vienmēr ir iemesls panikai vai aizdomām.

Privātuma jautājums ir aktuāls. «Cilvēki mēdz iebilst, bet debesīm nav īpašnieka,» viņš pasmaida un salīdzina: «Bet, ja kaimiņa govs ienāktu tavā sētā, kā mēs rīkotos?» Dronu piloti bieži saskaras ar neizpratni, nosodījumu un jautājumiem «Ko tu te lidinies?». Renārs uzskata, ka šo piesardzīgo attieksmi lielā mērā ietekmē saspringtie notikumi pasaulē. Ja iepriekš pārrunā un saskaņo ar kaimiņu plānoto saulrieta filmēšanu no viņa sētas, domstarpības izpaliek.

«Jebkura vieta no augšas ir interesanta, visur ir skaisti,» atzīst Renārs. Vislabāk viņam patīk vērot piekrasti, it īpaši saulrietā. «Tie nekad nav vienādi.» Tāpat kā cilvēki, arī dzīvnieki nav pieraduši pie droniem, taču drīz tie kļūs tikpat ierasti kā elektroskrejriteņi. Arī meža dzīvnieki pierada pie automašīnām uz šosejām. Reizēm putni pulcējas ap dronu vai pat mēģina to sagrābt. «Grūti pateikt, vai tā ir interese vai mēģinājums aizdzīt svešinieku, ar putniem jau neparunāsi,» viņš pasmaida.

Lai gan Renāru joprojām aizrauj sportiskas virāžas starp kokiem, fotografēšana no augšas šobrīd ir atlikta malā. Viņa jaunā kaislība ir lidošana ar paraplānu. Viņš ir licencēts pilots un var lidot patstāvīgi. Arī tas, līdzīgi kā droni, ļauj vērot pasauli no augšas, tikai ar pavisam citu brīvības sajūtu. «Korķus šauj ārā,» viņš saka.