Medicīnā viss sākas ar cilvēku

Pateicoties atbildīgam darbam, stratēģiskam redzējumam un neatlaidībai, ir stiprināta veselības aprūpe ne tikai Ventspilī, bet visā Ziemeļkurzemē. Kā pats Gīlis uzsver, vislielākā nozīme medicīnā ir cilvēkam, jo sienas neārstē – ārstē zināšanas, pieredze un cilvēcīga attieksme, kas veido patiesu uzticību starp ārstu un pacientu.

Kad radās pārliecība, ka medicīna būs jūsu ceļš?

– Manas profesijas izvēli, ja tā var teikt, ietekmēja trīs būtiski faktori. Pirmais – mana mamma Vilma, kura lielāko daļu mūža nostrādāja Kuldīgas slimnīcas ķirurģijas nodaļā par medmāsu. Medicīnas vide man līdz ar to bija pazīstama jau no agras bērnības. Otrkārt, man labi padevās eksaktās zinības – piedalījos dažādās olimpiādēs un guvu labus rezultātus, tādēļ man bija plašas iespējas izvēlēties studiju virzienu un iestāties jebkurā augstskolā. Tas nebija ierobežojošais faktors manā izvēlē. 10. klases sākumā apsvēru iespēju studēt kaut ko ar automātiku saistītu. Par savām domām pastāstīju tēvabrālim, manam krusttēvam Staņislavam. Tā kā pats vēl nebiju līdz galam izlēmis, spilgti atceros viņa teikto: «Varbūt tu tomēr gribi kļūt par ārstu?» Trešais būtiskais impulss bija mans draugs un solabiedrs Dainis, kurš bērnībā daudz slimoja ar sirds kaitēm. Viņš jau agri bija aizdomājies par medicīnu un mērķtiecīgi vēlējās kļūt par ārstu. Šie trīs atbalsta punkti kopumā arī nosvēra manu izvēli par labu medicīnai.

Vai kādreiz esat šaubījies par savu profesijas izvēli?

– Nē, nekad. Jau no paša sākuma biju skaidri izlēmis, ka kļūšu par ķirurgu – tas bija apzināts lēmums. Stājoties Rīgas Medicīnas institūtā, konkurss bija ļoti liels, turklāt apmācības sistēma būtiski atšķīrās no mūsdienu – jau sestajā kursā specializējāmies ķirurģijā. Kad sāku strādāt Ventspils slimnīcā, tika ieviesta tā sauktā viena gada apmācība jeb internatūra ķirurģijā. Ķirurģijā ārkārtīgi svarīgi ir izvēlēties savu skolotāju, jo tā būtībā ir amatniecība. To nevar apgūt no grāmatām, sēžot dīvānā, un arī tikai ar teorētiskām nodarbībām nepietiek, kā tas nereti notiek šodien. Ir jāiet savam skolotājam pa pēdām – sākumā jābūt palīgam, jāasistē operācijās, līdz izveidojas uzticēšanās, viņš sāk mācīt un atļauj veikt operācijas viņa uzraudzībā. Man vienmēr blakus bijuši pieredzējuši ķirurgi, kuri palīdzēja, īpaši sarežģītās situācijās, kur ar savām rokām vien nepietiek. Ne visi kļūst par ķirurgiem – kā mēdz teikt, «tev ir jāprot tikt no vēdera ārā». Šajā profesijā neko nevar atlikt uz rītdienu, jo atbildība vienmēr ir tūlītēja.

Kas, jūsuprāt, mudina cilvēkus izvēlēties medicīnu kā profesiju?

– Cilvēkus, kuri strādā medicīnā, lielākoties vada viens galvenais motīvs – vēlme palīdzēt citiem. Tieši caur palīdzību cilvēkiem, ja tas izdodas, ārsts gūst dziļu morālu gandarījumu, un tas nav izmērāms naudas izteiksmē. Protams, atalgojums ir nepieciešams, taču tas nav galvenais virzītājspēks. Tieši šī iekšējā piepildījuma sajūta ir tā, kas dzen uz priekšu un ļauj turpināt. Vienlaikus katram ārstam ir svarīgi apzināties, cik trausla ir robeža starp labbūtību un izdegšanu. Tāpēc mans novēlējums mediķiem ir saglabāt darba spējas un neaizmirst parūpēties arī par sevi. Ārsta palīdzība sabiedrībai būs nepieciešama vēl ļoti, ļoti ilgi.

Kā nonācāt veselības aprūpes vadības procesos, un ar kādām grūtībām nācās saskarties sākumā?

– No 1995. gada decembra strādāju Ventspils domē kā domes priekšsēdētāja padomnieks veselības jautājumos. No 2007. gada esmu Ventspils slimnīcas valdes loceklis. Slimnīcai apvienojoties ar Talsu slimnīcu, tā kļuva par Ziemeļkurzemes reģionālo slimnīcu. Problēmu netrūka jau no paša sākuma. Toreizējais domes priekšsēdētājs Aivars Lembergs pieņēma lēmumu meklēt risinājumus, jo slimnīca bija izvietota ļoti sadrumstaloti – gandrīz desmit dažādās ēkās visā pilsētā. Inženieru ielā atradās vairāki stacionārie korpusi ar dažādām nodaļām – neiroloģija, acu slimības, terapija, bērnu nodaļa, katrai pat ar atsevišķu uzņemšanu. Pārventā bija bijusī resora slimnīca ar terapijas, neiroloģijas un ķirurģijas nodaļām, kur galvenokārt ārstēja strutainos ķirurģijas pacientus, kā arī plaša poliklīnika. Atsevišķās pilsētas ēkās bija tuberkulozes un veneroloģijas dispanseri, slimnīcas administrācija, grāmatvedība, virtuve, aptieka un pat morgs Patversmes ielā. Šāda infrastruktūra bija sarežģīta gan pacientiem, gan personālam, un kļuva skaidrs – slimnīcai jāattīstās kā vienotam kompleksam.

Kā mainījās slimnīcas attīstība līdz ar pāreju uz mūsdienīgu medicīnu un jauniem finansēšanas modeļiem?

– Pagājušā gadsimta 90. gadu sākums kopumā bija ļoti izaicinošs laiks, jo notika strauja pāreja uz rietumu medicīnu. Parādījās jauni medikamenti, paplašinājās to klāsts, un daudzas slimības varēja sākt ārstēt ambulatori. Otrs būtiskais virziens bija diagnostika. Pašvaldība bija ļoti pretimnākoša un atbalstoša – pirmās iekārtas bija rietumos ražots ultrasonogrāfs, vēlāk fibrogastroskopija un endoskopija, bet 1996. gadā tika iegādāts pirmais datortomogrāfs kopā ar jaunu rentgenu. Līdz tam pacienti, kuriem bija nepieciešama datortomogrāfija, tika vesti uz Stradiņa slimnīcu Rīgā. Līdz 1997. gadam Ventspils slimnīcas attīstību būtiski veicināja pašvaldības finansējums. Kad valsts pārņēma finansēšanu, piedzīvojām ievērojamu kritumu, taču pašvaldība nāca pretim, katru gadu piešķirot ap 100 tūkstošiem latu. Par šiem līdzekļiem ik gadu tika rekonstruēta viena slimnīcas nodaļa. Samazinājās pacientu skaits stacionārā un ārstēšanās ilgums, parādījās brīvas telpas.

Tajā pašā laikā sākās diskusijas par Ventspils Augstskolas izvietojumu pilsētā – bija divi iespējamie risinājumi. Pēc plašām debatēm tika pieņemts lēmums augstskolu veidot tās pašreizējā vietā un paralēli apvienot slimnīcas nodaļas vienotā kompleksā. Bijām vieni no pirmajiem, kas piesaistīja Eiropas finansējumu, un daudz guvām arī no starptautiskās sadarbības – īpaši ar Vestervīkas slimnīcu Zviedrijā, partneriem Loreānas pilsētā Francijā un Štrālzundes pilsētas Vācijā. Pirms vadības darba vairākus gadus strādāju Ventspils slimnīcā kā ķirurgs, dežurēju un praktizēju. Slimnīcā sāku strādāt 1985. gadā, vēlāk dienēju PSRS armijā kā transporta aviācijas ārsts, bet 1989. gadā atgriezos Ventspilī ķirurģijas nodaļā. Arī toreiz, tāpat kā šodien, ķirurģijā trūka ārstu – tas vienmēr ir bijis izaicinājums.

Uz kādiem galvenajiem mērķiem slimnīcai šobrīd būtu jākoncentrējas?

– Slimnīcai pats būtiskākais uzdevums ir piesaistīt ārstus, lai nodrošinātu gan ārstu, gan māsu pieejamību. Mēs labi zinām, ka veselības aprūpes budžets nepalielinās, līdz ar to pat neliels algu kāpums jebkurā personāla kategorijā nav paredzams. Izņēmums ir tie ārsti, kuri strādā ārpus valsts kvotām un pieņem pacientus par maksu, paši nopelnot līdzekļus. Tas nenoliedzami ir virziens, kas jāattīsta. Taču ļoti svarīgs darbs ir nodrošināt uzņemšanas nodaļu un dežūras. Ambulatorā pieņemšana ir viena lieta, bet nepārtrauktas dežūras nodrošināt ir daudz sarežģītāk. Jau šobrīd slimnīca saskaras ar situācijām, kad dežūras nav pilnībā nosegtas ārstu trūkuma dēļ. Latvijā ārstu skaits uz tūkstoti iedzīvotāju ir ļoti zems – 3,3 ārsti, kamēr Lietuvā tie ir 5,6, bet Eiropā vidēji 6,5 ārsti uz tūkstoti iedzīvotāju. Šādos apstākļos ārstniecības iestādes savā starpā konkurē par ārstiem. Tā slimnīca, kas spēj atrast veidu, kā nopelnīt vairāk un piedāvāt augstāku atalgojumu kā vienu no bonusiem, piesaista ārstus. Savukārt ārsts atnākot piesaista arī papildu finansējumu, un attīstība notiek straujāk. Tās iestādes, kuras to nespēj, pakāpeniski zaudē konkurētspēju. Galvenais jautājums šeit nav telpas vai nelielas personāla optimizācijas. Kā zināms, sienas neārstē. Šodien vairs nav tā, ka darba devējs izvēlas darbinieku. Darbinieks izvēlas, pie kā viņš strādās. Ja cilvēkam nepieciešama ārsta konsultācija, viņam to vajag nevis pēc diviem mēnešiem, bet ideālā gadījumā nedēļas laikā. Tad ārstēšana var sākties laikus, cilvēks atgriežas pilnvērtīgā dzīvē, kļūst ekonomiski aktīvs, un ieguvēji ir visi. Sabiedrība arvien vairāk apzinās, ka uz valsti pilnībā paļauties nevar – kvotas ir ierobežotas. Tāpēc daudzi ir gatavi maksāt par pakalpojumu, lai saņemtu nepieciešamo konsultāciju un ārstēšanu. Protams, būs arī cilvēki, kuri to nevarēs atļauties, un viņiem vienīgā iespēja paliek valsts nodrošinātā veselības aprūpe.

Jūsu dzimtā puse ir Kuldīga – vai tagad biežāk raugāties tās virzienā?

– Ventspili kopā ar ģimeni negrasāmies pamest, taču dzīvē ir dažādas situācijas. Ja Ventspilī mums ir dzīvoklis, tad Kuldīgā – rekonstruēta vecāku māja. Attālums starp abām pilsētām ir tikai 54 kilometri, un tas noteikti nav šķērslis būt gan Ventspilī, gan Kuldīgā. Tagad, kad mana darba slodze ir samazinājusies, savu laiku varēšu līdzsvaroti pavadīt abās pilsētās.

Vai jūsu bērni arī ir izvēlējušies medicīnas ceļu?

– Mana meita Austra ir farmaceite. Tā bija viņas pašas apzināta izvēle – interese par šo jomu radās dabiski. Savukārt dēls Kārlis skolas gados bija aizrāvies ar basketbolu, un medicīna viņu īpaši nesaistīja. Par savu profesiju viņš ir izvēlējies loģistiku.

Ko jums nozīmē mazbērni?

– Meitai Austrai ir divas meitas, manas mazmeitiņas – Alisei ir 11 gadi, Martai pieci. Dēlam Kārlim ir dēls Gusts, kuram drīzumā apritēs viens gads. Ja darba dēļ savulaik ar saviem bērniem ne vienmēr izdevās pavadīt tik daudz laika, cik gribētos, tad šobrīd varu tikai priecāties – man ir vairāk laika būt kopā ar mazbērniem un baudīt šo klātbūtni. Man ir savs teiciens: mazbērnus audzina viņu vecāki, bet man ir dota iespēja priecāties par viņiem un palutināt. Negrasos viņus audzināt – varu kādu lietu izskaidrot, parādīt, padalīties pieredzē, bet audzināšana lai paliek vecāku ziņā. Ģimene ir dzīves jēga un piepildījums. Darbs, protams, ir svarīgs, taču brīžos, kad sanākam visi kopā – vai pat tad, kad atbrauc tikai kāds viens –, tie jau ir svētki. Ja bērniem viss ir labi, viņi ir veseli un arī tev pašam ir veselība, tā ir īstā laimes sajūta.

Kā jūs atslēdzaties no darba un stresa?

– Mūsu ģimenes lielākais hobijs ir ceļošana. Pirms kāda laika savai sievai uzdāvināju izvēršamu globusu, un tad viņa varēja izskaitīt, cik valstīs esam bijuši. Tās ir 40 valstis. Tas liecina, ka esam ļoti aktīvi ceļotāji. Mūsu ceļošanas princips ir izvēlēties divas kategorijas: pirmais – galamērķis, par kuru ir labas atsauksmes vai stāsti, kas iedvesmo no citiem ceļotājiem; otrais – kad mums ir uzticams ceļojumu aģents, kas sagādā biļetes un viesnīcas, mēs paši plānojam maršrutu un dodamies ceļā. Nelielās grupās dodamies arī uz valstīm, kur paši vēl nevaram pilnībā orientēties. Piemēram, Dienvidamerikā piedzīvojām īpašu ceļojumu, Peru džungļos pavadījām divas dienas, kas man bija viens no sapņiem – reiz padzīvot džungļos. Apmeklējām arī pasaules brīnumu – Maču Pikču. Mūsu ceļojumu mērķis ir aplūkot vietas, kas pasaulē ir īpašas un ko vērts redzēt. Protams, varētu vēl kādu hobiju atrast, bet ceļošana joprojām ir galvenais veids, kā atslēdzos no ikdienas darba ritma un uzlādējos jaunām idejām.

Paraugoties atpakaļ, vai laiks ir paskrējis nemanot?

– Laiks ir paskrējis ļoti ātri, jo, kā jau minēju, ja tev ir mērķi, uz kuriem tiecies, laiks paiet nemanot. Un vēl – kad vienu mērķi sasniedz, tu uzreiz redzi nākamo, pēc tam vēl nākamo, un, dodoties no viena mērķa uz nākamo, tu to laika sajūtu vienkārši pazaudē.

Dzīve vienmēr ir bijusi piepildīta ar darbu. Vai šobrīd nebaida tukšuma sajūta?

– Tā kā darba saites vēl neesmu līdz galam sarāvis, šobrīd esmu sev izbrīvējis vairāk laika. Līdz ar to šķiet, ka tukšuma sajūtai nevajadzētu rasties. Protams, laiks rādīs. Nāk pavasaris, vasara, būs vairāk gaismas – un tas vien jau iedod mieru un pārliecību, ka viss būs labi.

Īsa biogrāfija

Dainis Gīlis dzimis 1961. gadā Kuldīgā. Pēc Rīgas Medicīnas institūta absolvēšanas 1985. gadā sācis patstāvīgās ārsta ķirurga darba gaitas Ventspils pilsētas slimnīcā, kur praktizē joprojām. Kopš 1997. gada – Ventspils pilsētas domes deputāts, darbojies domes Veselības aizsardzības komisijā. Darbojies kā Ventspils pilsētas domes padomnieks veselības jautājumos, risinot medicīnas sistēmas pilnveidošanas jautājumus Ventspilī. Kopš 2007. gada augusta bija SIA Ziemeļkurzemes reģionālā slimnīca valdes loceklis. Piedalās Latvijas Ķirurgu asociācijas un Latvijas flebologu asociācijas darbībā.