Intervija ar Sergeju Tarasovu. Sievietes veselība sākas ar sarunu

Sievietes veselība ir viena no jomām, kur rūpes un ārsta profesionalitāte iet rokrokā ar uzticēšanos. Vēl joprojām pastāv stereotipi par vīrieti ginekologu. Bet vai ārsta dzimumam ir nozīme, ja galvenais ir iejūtība un profesionalitāte? To un citas svarīgas atziņas sarunā atklāj ārsts, kurš savā ikdienas darbā palīdz sievietēm justies droši.

Mazliet iepazīstiniet ar sevi – kura ir jūsu dzimtā puse?

– Esmu dzimis un uzaudzis Balvos. Pārcēlos uz Rīgu, kad sāku studēt, un tagad no 2022. gada novembra strādāju šeit, Ventspils slimnīcā. Mana mamma ir medmāsa, un, cik es sevi atceros – pēc skolas, savā brīvlaikā –, vienmēr esmu dzīvojies pa slimnīcu. To, ka būšu ārsts, nolēmu 12. klases beigās. Rīgas Stradiņa universitāte bija vienīgā vieta, kur iesniedzu dokumentus, un tā arī sāku tur studēt. Pirms izvēlējos kļūt par ginekologu, biju pārliecināts, ka būšu ķirurgs. Lai gan 3. kursā bija arī doma, ka varētu kļūt par anesteziologu, bet pēc dažu operāciju apmeklēšanas sapratu, ka mani vairāk interesē operācijas daļa, nevis anestēzijas. Taču 6. kursā, kad pienāca laiks izšķirties par profesijas izvēli, doma par ķirurģiju atkrita. Sapratu, ka ginekoloģija ir daudz plašāks un interesantāks darba lauks, vairāk iespēju – var operēt, pieņemt ambulatori, strādāt ar grūtniecēm. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc aizgāju arī mācīties papildpspecialitāti – onkoginekoloģiju, jo pastāv iespējas veikt lielas, sarežģītas operācijas. Reģionā es nodrošinu onkoginekoloģisko pacientu dinamisko novērošanu, kas būtiski atvieglo pacientēm dzīvi, jo viņām nav ik pāris mēnešus jādodas uz Rīgu.

Cik ilgi esat savā profesijā?

– Šogad veicu savu pirmo resertifikāciju. Iznāk – pieci ar pusi gadu pēc sertifikāta saņemšanas jau ir nostrādāts, neskaitot darba pieredzi rezidentūras laikā. Zināms ceļa posms ir noiets. Man patīk mans darbs, nekad neesmu nožēlojis to, ka izvēlējos kļūt par ārstu. Mani aizrauj tas, ka varu operēt. Kaut kur sirds dziļumā esmu tas ķirurgs, kuram patīk un sanāk operēt. Ar lielāko prieku to arī daru. Šobrīd mums, Ventspils slimnīcā, ir pieejamas valsts kvotas, tāpēc šobrīd nav nekādu problēmu ar to, ka varētu aptrūkties valsts finansēto operāciju. Darba netrūkst.

Jūsu darba ikdiena vairāk saistīta ar profilaksi, ārstēšanu vai emocionālo atbalstu?

– Tas ir viens vesels kopums, tā ir kompleksa pieeja, to nevar nodalīt – vienkārši izoperēt pacientu un palaist dzīvē. Katram ir jāizskaidro, kas viņu sagaida, kādas ir iespējamās blakusparādības. Ar pacientu ir svarīgi runāt, lai viņš nejustos viens ar savu problēmu, sāpēm un neatbildētiem jautājumiem. Tas arī tiek darīts, tāpat vizītēs pēc operācijām tiek detalizēti izstāstīts, kā ir gājis, kā norit dzīšanas process. Līdzīgi notiek darbā ar grūtniecēm, plānveida ambulatorajām pieņemšanām, kad rūpīgi sekojam pacientiem līdzi un izstāstām visu nepieciešamo. Tas ir viens vesels, ikdiena, bet katra diena ir kā jauna diena ar saviem nosacījumiem.

Kā jūs kā Ginekoloģijas un dzemdību bloka vadītājs raksturotu savus kolēģus?

– Domāju, mēs esam kā viena vesela komanda. Manā paspārnē ir divas nodaļas – ginekoloģijas un dzemdību. Tās atrodas dažādos slimnīcas stāvos, tajās strādā arī dažādi kolektīvi. Ginekoloģijas nodaļā strādā zinošas un atsaucīgas māsiņas, nodaļas virsmāsa un māsu palīgi, viņas pilda savus darba pienākumus saistībā ar ginekoloģisko pacientu aprūpi. Viss nodaļas personāls ir ļoti, ļoti profesionāls, atsaucīgs un iejūtīgs, un to pacienti arī redz un bieži vien atzīst un novērtē. Dzemdību nodaļā strādā vecmātes, bērnu māsas un māsu palīgi. Mūsu slimnīcas Dzemdību nodaļā strādā, manuprāt, izcilas vecmātes. Šogad Ārstu biedrības organizētajā ceremonijā Gada balva medicīnā Gada vecmātes titulu ieguva mūsu vecmāte Krista Kristiāna Zēberga. No sirds priecājos par Kristu!

Godīgi sakot, viņas visas ir pelnījušas šo atzinību. Pacienti atzīst, ka mūsu nodaļā strādā ļoti profesionāls kolektīvs. Nu, un, protams, dežūrārsti ginekologi dzemdību speciālisti – izcili profesionāļi savā arodā.

Vai sievietes Latvijā, tostarp arī Ventspilī, pietiekami rūpējas par savu ginekoloģisko veselību?

– Ir sievietes, kas ļoti rūpīgi seko līdzi savam veselības stāvoklim, bet ir sievietes, kas ārsta palīdzību sāk meklēt tikai tad, kad jau radušās problēmas. Rekomendācija ir doties pie ginekologa reizi gadā pusotrā, kā arī noteikti izmantot iespēju un veikt dzemdes kakla vēža skrīningu pēc vēstules saņemšanas, kas valstī ir apmaksāts pakalpojums. Priecājos, ka gadījumi, kad sieviete piecus vai vēl vairāk gadus nav bijusi pie ginekologa, kļūst aizvien retāki.

Aktuāls jautājums – nesen izskanēja manas balss rosinājums ieviest sievietēm divas apmaksātas brīvdienas menstruāciju laikā. Kā jūs to vērtējat?

– Dažu Eiropas valstu tiesību aktos šobrīd ir ieviests, ka pacientes ar endometriozi menstruāciju laikā tiešām var palikt mājās. Šis ir stāsts par sievietēm, kuras cieš no ļoti smagām, sāpīgām menstruācijām, kad viņas nevar piecelties no gultas, ir krampji vēdera lejasdaļā, smaga asiņošana. Es atbalstu, ka šādā gadījumā būtu jānodrošina brīvdienas. Bet te jautājums ir jāskata no citas puses. Runa ir par problēmu, ko sauc par endometriozi. Pasaules statistikas dati liecina, ka aptuveni 15% sieviešu ir endometrioze. Slimība bieži vien ar laiku progresē, parasti pastiprinoties arī simptomātikai, galvenie, bet ne vienīgie pavadošie simptomi ir spēcīgas, sāpīgas, ilgstošas menstruācijas un sāpes dzimumdzīves laikā. Ja laicīgi šo slimību identificē, to var kontrolēt, tādējādi ievērojami uzlabojot sievietes dzīves kvalitāti.

Kad būtu jānotiek pirmajai vizītei pie ginekologa?

– Tas ir ļoti aktuāls jautājums. Es teiktu – tad, kad meitene vai sieviete uzsāk dzīvot dzimumdzīvi. Arī tad, ja novērotas kādas problēmas, piemēram, stipras, sāpīgas menstruācijas, neregulārs menstruālais cikls. Ja sūdzību nav, tad es rekomendētu ieplānot vizīti, sasniedzot 25 gadu vecumu, kad tiek saņemta pirmā valsts apmaksātā dzemdes kakla vēža skrīninga aicinājuma vēstule. Būtiski ir informēt par šo arī jauniešus. Atsaucoties uz Ventspils 6. vidusskolas medmāsas aicinājumu, tika novadītas arī lekcijas skolēniem par reproduktīvo veselību, ķermeņa izmaiņām un atbildīgu attieksmi pret savu veselību.

Kā jūs kā ginekologs vērtējat pašreizējo demogrāfisko situāciju Latvijā?

– Diemžēl jāatzīst, ka pagājušajā gadā dzimstības rādītāji Latvijā sasnieguši pēdējo simts gadu antirekordu – jaundzimušo skaits ar katru gadu samazinās par 10–15%. Tas lika noprast jau arī pirms desmit gadiem, ka tāda problēma būs un turpināsies. Šobrīd ne tikai Latvijas, bet arī pasaules mērogā ir iezīmējusies tendence atlikt ģimenes plānošanu uz vēlāku laiku. Mūsdienās bieži vien tikai ap 35 gadu vecumu cilvēki sāk domāt par bērniem. Un te iestājas fizioloģijas likumi – jo lielāks sievietes vecums, jo teorētiski augstāki riski veselībai saistībā ar grūtniecību. Protams, arī pēc 35 gadu vecuma, ja sievietei un partnerim viss ir kārtībā ar veselību, var nebūt arī nekādu ar grūtniecības iznēsāšanu un dzemdībām saistītu sarežģījumu. Mūsu dzīve šobrīd ir kļuvusi daudz ātrāka, stresaināka, mazkustīgāka nekā mūsu priekštečiem. Cilvēkiem ir problēmas ar lieko svaru, hronisku stresu, arī ar miegu – mēs guļam pārāk maz un nekvalitatīvi. Tie visi ir ļoti nozīmīgi faktori, kas bieži vien neļauj sievietes organismam darboties korekti, kas secīgi var novest pie tā, ka pie vēlamā rezultāta – bērniņa – netiek. Primāri noteikti būtu jāuzlabo arī kopējais veselības līmenis. Latvijā ir ieviesta arī atbalsta programma, kas sniedz palīdzību pāriem, kuriem ir grūtības ieņemt bērnu, – valsts apmaksāta medicīniskā apaugļošana. Sievietēm līdz 40 gadu vecumam valsts apmaksā līdz diviem medicīniskās apaugļošanas cikliem, ja konstatē neauglību.

Kā sievietei atbalstīt savu ķermeni un prātu menopauzes laikā?

– Menopauzes laiks, kas var iestāties no 45 līdz 55 gadu vecumam, katrai sievietei sajūtu līmenī var būt dažāds. Ir sievietes, kuras vispār neizjūt krasu menopauzes iestāšanos – tiek konstatēts, ka vairs nav novērotas menstruācijas. Ir sievietes, kurām menopauzes simptomātika ir viegla, ne pārāk izteikta. Ja simptomātika ir nopietnāka, tad nepieciešama hormonus aizvietojuša terapija. Ja savlaicīgi uzsāk hormonus aizvietojošo terapiju, risks veselībai ir mazs un tā ievērojami var uzlabot sievietes dzīves kvalitāti. Stereotipiskie priekšstati par hormonu aizstājterapiju ir jālauž. Bieži vien dzirdu jautājumus un izteiktas bailes par svara pieaugumu, lietojot hormonu aiztsājterapiju, taču praksē tas var pieaugt tieši otrādi – estrogēnu deficīta gadījumā, jo mainās ķermeņa kompozīcija.

Sievietēm ir viegli jums uzticēties kā vīrietim ginekologam?

– Novērojot pacientu plūsmu un ambulatoro konsultāciju pieprasījumu, varu apliecināt, ka noteikti uzticas. Daļai sieviešu joprojām ir rezervēta attieksme vai aizspriedumi pret vīriešiem ginekologiem, kas bieži rodas no iesakņojušiem stereotipiem un personīgās neērtības sajūtas. Tomēr ārsta profesionalitāti un attieksmi nosaka nevis dzimums, bet gan spēja radīt uzticības pilni vidi pacientiem. Skeptiska attieksme pret vīriešiem ginekologiem bieži vien nāk nevis no reālās pieredzes, bet gan padomju laikos ieaudzinātos priekšstatos. Padomju laikā par daudziem sievietes veselības jautājumiem nerunāja atklāti. Tagad ir iespēja to visu mainīt. Eiropā vīrieši ginekologi ir plaši pārstāvēti un tiek augstu novērtēti par savu profesionalitāti un iejūtīgo attieksmi pret pacientēm. Tas ir pašsaprotami, ka daudzviet šī profesija ir dzimumneitrāla, un pacienti izvēlas ārstus pēc pieredzes un profesionalitātes, nevis dzimuma. Lai gan dažreiz valda pieņēmums, ka sieviete labāk izprot sievieti, daudzas pacientes atzīst, ka tieši vīrieši ginekologi izceļas ar īpašu iejūtību, pacietību un cieņpilnu attieksmi.

Kāda, jūsuprāt, ir veselīga sieviete šodien?

– Nav runa tikai par slimību neesamību. Mūsdienīga, vesela sieviete prot sabalansēt darbu un profesionālo dzīvi ar savu privāto dzīvi un atpūtu. Viņai ir pietiekams un labas kvalitātes miegs, viņa uzņem veselīgu uzturu, pietiekoši kustas, rūpējas par savu veselību. Spēj būt harmonijā ar sevi. Vienkārši ir laimīga.

Sarunas sākumā minējāt, ka esat no Balviem. Vai Ventspils arī ir iekarojusi vietu jūsu sirdī?

– Ja reiz esmu šeit, tad tas taču ir acīm redzami (smejas). Balvi ir maza, forša pilsētiņa, uz kurieni es reizi pusgadā aizbraucu apciemot vecākus un paziņas. Šeit ir skaista, kopta, pietiekami liela pilsēta, ir jūra, daudz skolu, parku, dažnedažādas sporta aktivitāšu iespējas, ievērojama 4. līmeņa slimnīca, kas aktīvi attīstās, progresē un iekaro pozīcijas ne tikai Kurzemē, un man ir iespēja būt daļai no šī virzošā spēka. Un tas viss ir diezgan kompakti, atšķirībā no Rīgas, piemēram, kur ceļš uz darbu vienā virzienā var aizņemt 40–50 minūtes ar transportu sastrēgumos, un tā ir otra galējība, kas mani nomāc.

Kā ventspilnieki jūs pieņēma?

– Man jau liekas, ka ventspilnieki ir diezgan atvērti, laipni un sirsnīgi cilvēki. Tas laikam ir atkarīgs arī no paša cilvēka. Ja tu neej uz kontaktu, tad, protams, ar tevi arī negribēs komunicēt. Man ir sajūta, ka vietējie iedzīvotāji mani ir uzņēmuši silti. Arvien biežāk pamanu savā runā arī tipiskās ventiņu izloksnes pazīmes.