Malda Avramenko: dzīvoju romu dzīvi

Viņa ir vienojošais posms starp Ventspils romiem un pašvaldību – pirmā, kura palīdzēs un iestāsies par saviem tautiešiem visās situācijās, kad viņiem ir nepieciešama palīdzība. Ar savas ģimenes piemēru Malda pierāda, ka romi dzīvē var gūt lielus panākumus un ieņemt augstu stāvokli sabiedrībā.

Cik romu pašlaik dzīvo Ventspilī?

– Pilsētā šobrīd dzīvo 45 maznodrošinātas un trūcīgas romu ģimenes, katrā ģimenē ir vidēji septiņi cilvēki. Tas ir pietiekami liels skaits. Ir arī citas ģimenes – normāli nodrošinātas, kurās bērni mācās skolā un kuras tiek galā ar visām dzīves situācijām. Pilsētā ir 25 šādas romu ģimenes. Esmu ar viņiem pazīstama, satiekos, bet problēmu viņiem nav un palīdzība viņiem nav nepieciešama. Mans darbs ir saistīts ar maznodrošinātajām un trūcīgajām ģimenēm, kurām nepieciešama palīdzība. Paralēli mediatora pienākumiem es vēl strādāju arī par ģimenes asistenti romu ģimenēm.

Ko nozīmē ģimenes asistenta darbs?

– Mums ir ģimenes, kurās pieaugušie ģimenes locekļi ir analfabēti, līdz ar to viņiem ir problēmas ar komunālajiem maksājumiem, nekustamā īpašuma nodokļa nomaksu, parādu uzkrāšanos, arī veselības problēmas. Nav noslēpums, ka romu vidū ir diezgan daudz HIV inficēto. Lai viņiem palīdzētu, sadarbojos ar organizāciju Dialogs Plus un Latvijas Infektoloģijas centru. Mans pienākums ir palīdzēt cilvēkiem nokļūt Rīgā, kur viņi veic visus nepieciešamos izmeklējumus un saņem zāles, kas viņiem ir bez maksas. Ir inficēti bērni, palīdzu viņiem noformēt invaliditāti un risināt citus jautājumus. Daudz palīdz pilsētas Sociālais dienests.

Daudzas romu ģimenes ir devušās peļņā uz ārzemēm. Vai kāds atgriežas?

– Diez vai kāds no viņiem atgriezīsies, jo tur viņiem viss ir labi – viņi strādā, ir materiāli nodrošināti, bērni mācās vai apmeklē bērnudārzu. Redziet, šeit atkal parādās sadalījums romu vidē. Uz ārzemēm aizbraukuši tie, kuriem ir izglītība un kuri var paši par sevi parūpēties. Aizbraukuši veselām ģimenēm, pieaugušie tur atraduši darbu. Man vislielākais prieks ir par to, ka citās ES valstīs mūsu romi nestrādā mazkvalificētos amatos, bet gan pietiekami labās darba vietās. Domāju, ka tur uz viņiem nerāda ar pirkstu, tāpēc diez vai viņi gribēs šeit atgriezties.

Ir dzirdēts, ka mūsu romi Eiropā diezgan ātri apgūst svešvalodas.

– Varat iedomāties, ka mana vecuma sievietes, aizbraucot uz Eiropu, dažu gadu laikā jau runā angļu un spāņu valodā – kā, piemēram, mana māsa. Papildus latviešu, krievu un romu valodai viņiem nākušas klāt vēl divas svešvalodas! To pašu var teikt par viņu bērniem un mazbērniem. Mana māsa un brālis ar savām ģimenēm dzīvo ārzemēs. Latvijā esmu palikusi tikai es ar saviem bērniem un mazbērniem: jaunākā meita ar ģimeni dzīvo Ventspilī, bet dēls ar ģimeni – Rīgā. Vidējā meitā ar vīru dzīvo un veic uzņēmējdarbību Ukrainā.

Zinu, ka visi jūsu bērni ir ieguvuši augstāko izglītību.

– Dēls ir beidzis Latvijas Jūras akadēmiju un nodarbojas ar privāto biznesu visā pasaulē. Viņam ir savs kravu pārvadājumu uzņēmums. Mazdēls ieguvis ekonomisko izglītību Anglijā un tagad palīdz tēvam atvērt sava uzņēmuma biroju vienā no Eiropas valstīm. Vidējā meita Vanda ieguvusi bakalaura grādu Baltijas Starptautiskās akadēmijas Juridiskajā fakultātē, bet pēc tam – maģistra grādu Latvijas Universitātē, viņa ir juriste starptautiskajā jomā. Kopā ar vīru, kurš ir norvēģis, attīsta Hesburger tīklu Kijivā un citās Ukrainas pilsētās. Nesen atvēruši savu rūpnīcu, lai ražotu produktus hesburgeriem. Jaunākā meita arī izmācījusies par juristi, bet pašlaik audzina bērnus. Man ir pieci mazbērni – trīs Rīgā un divi Ventspilī.

Kāpēc romu vidū ir tāda plaisa – no pilnīga analfabētisma līdz maģistra grādiem?

– Tas laikam ir atkarīgs no tā, kādā ģimenē esi audzis. Es esmu tīrasiņu čigāniete, izaugusi čigānu ģimenē Ventspilī, pārzinu romu valodu un kultūru. Maniem vecākiem nebija augstākās izglītības, bet viņi bija ļoti strādīgi. Mammai bija tikai piecu klašu izglītība. Es reti redzēju vecākus kopā, jo viņi strādāja dažādās maiņās uz pontonu tilta, kuru vajadzēja atvērt, lai atbrīvotu ceļu kuģiem, un pēc tam atkal aizvērt. Vecāki paši saviem spēkiem uzcēla māju, kurā mēs dzīvojām. Mēs bijām pieci bērni ģimenē. Mans vecākais brālis strādāja ugunsdzēsējos un nodarbojās ar mājas saimniecību. Mums bija govs, zirgs, cūkas. Bet es biju vecākā no meitām un biju atbildīga par jaunākajiem. No rīta cēlos pirmā un posu visus uz skolu. Mēs mācījāmies Pļavas skolā. Pēc stundām nācām mājās, es visus pabaroju, uzkopu māju un tikai tad sēdos pie mājasdarbiem. Tā mēs dzīvojām, visi mācījāmies un nevienam pat prātā nenāca neiet uz skolu. Pabeidzot pamatskolu, es uzreiz sāku strādāt. Bet, kad jau biju apprecējusies un laidusi pasaulē trīs bērnus, kā eksterne pabeidzu vakarskolā 11. klasi un iestājos Maskavas sakaru tehnikumā. Vēlējos parādīt saviem bērniem, ka noteikti ir jāmācās, pat ja tev jau ir sava ģimene. Kopā ar jaunāko meitu ik pēc pusotra mēneša braucu uz Maskavu kārtot ieskaites. Reizēm es smejos, ka mūsu ģimenē augstākās izglītības nav tikai man vienai. Strādājot par mediatori un ģimenes asistenti romiem, es ļoti vēlos, lai mūsu bērni, kuru vecāki ir analfabēti, iegūtu izglītību. Tāpēc es ar Sociālā dienesta palīdzību mūsu pilsētā vēlos izveidot grupu jaunākā pirmsskolas vecuma bērniem, lai viņus sagatavotu skolai. Šie bērni savās ģimenēs runā tikai romu valodā un nezina latviešu valodu. Mums ir speciāliste, kura darbosies ar viņiem un ar spēļu palīdzību mācīs latviešu valodu vismaz sarunvalodas līmenī.

Kāpēc jums tas ir tik svarīgi?

– Aizpagājušogad es biju lieciniece situācijai, kas man dziļi iekrita sirdī. Biju aizgājusi uz vienu no skolām, kur mācās romu bērni. Iegāju pirmajā klasē un ieraudzīju, ka stūrī sēž čigānu meitenīte. Piegāju pie viņas un pajautāju, kāpēc viņa sēž malā. Viņa atbildēja: «Bet ko es ar viņiem kopā darīšu, ja es nesaprotu, ko viņi runā! Es pat nemāku paprasīt aiziet uz tualeti.» Daudzi romu bērni šī iemesla dēļ pamet skolu. Divus gadus es centos panākt, lai Pārventas pamatskolā ieviestu skolotāja palīga amatu darbam ar romu bērniem. Paldies Didzim Ošeniekam, kurš atbalstīja mūsu lūgumu un palīdzēja. Tagad šī speciāliste strādā jau ne tikai kā skolotāja palīgs, bet arī pati māca mūsu bērnus.

Vai, jūsuprāt, bija pareizi slēgt čigānu klases pilsētā?

– Nē, un es to vienmēr esmu teikusi. Tagad mūsu bērni mācās dažādās skolās, bet visvairāk, ap 50 skolēnu, Pārventas pamatskolā. Daudz mazāk romu bērnu mācās 1. un 2. pamatskolā. Man ļoti gribētos, lai mācītos ne tikai bērni, bet arī pieaugušie romi. Esmu ļoti priecīga, ka Labklājības ministrijā atbalstīja manu iniciatīvu par pieaugušo romu apmācību. Tiesa, vēl ir jāizlemj, kā to labāk organizēt. Vislielākā problēma romu ģimenēs un galvenais iemesls visām viņu nedienām ir analfabētisms. Viņi nezina likumus, nesaņem svarīgu informāciju, neprot gudri rīkoties ar naudu. Tāpēc viņiem uzkrājas komunālo maksājumu parādi, lietas nonāk tiesā. Tiesa, no dzīvokļiem viņi parādu dēļ netiek izlikti, jo pārsvarā tās visas ir daudzbērnu ģimenes.

Daudzas romu ģimenes dzīvo Fabrikas ielā 2a, kur situācija ir nelabvēlīga, dažkārt pat krimināla.
– Esmu lūgusi pilsētas domi piešķirt šai mājai sociālās mājas statusu un ierīkot apsardzi ar videonovērošanu. Šajā mājā dzīvo ne tikai romi, bet arī tie, kuri atbrīvojas no ieslodzījuma vietām. Tur ir apritē narkotikas, alkohols, nakšņo bezpajumtnieki, kad viņus reibuma stāvoklī neielaiž naktspatversmē. Kāpņutelpas ir piemēslotas. Es tur eju pie romu ģimenēm, un teikšu godīgi: reizēm kāpņutelpā var ieiet, tikai uzvelkot masku! Mājai jau sen ir vajadzīgs kaut vai kosmētiskais remonts. Kad es sāku strādāt kā mediatore, pirmais, ko izdarīju – uzrakstīju iesniegumu Pašvaldības policijai ar lūgumu patrulēt šo māju. Kamēr viņi to darīja, tur tiešām valdīja klusums un kārtība. Es zinu, ka ne visus romus var izmitināt citās daudzdzīvokļu mājās, jo viņi var traucēt kaimiņiem. Tāpēc lai viņi arī dzīvo kompakti šajā mājā. Taču no pilsētas dienestu puses ir nepieciešama uzraudzība.

Nesen izskanēja informācija, ka pilsētas pašvaldība piešķīrusi telpas romiem. Kas tur notiks?

– Kā romu mediatore es cieši sadarbojos ar Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīklu un esmu šīs organizācijas valdē. Pagājušajā gadā, tiekoties ar organizācijas valdes priekšsēdētāju Inetu Ielīti un pilsētas Sociālā dienesta vadītāju Unu Lapskalnu, izskanēja novēlējums Ventspilī izveidot romu sieviešu biedrību. Tādu organizāciju Latvijā pagaidām nav, mēs bijām pirmie, nodibinot sieviešu biedrību Sāre khetene, kas tulkojumā no romu valodas nozīmē Visi kopā. Mūsu mērķauditorija ir sievietes un ģimenes. Taču biedrībai ir nepieciešamas savas telpas. Es vērsos ar lūgumu Sociālajā dienestā, un pilsētas dome mums piešķīra plašas telpas Talsu ielā 1. Tur jau ir pabeigts kosmētiskais remonts, un drīz notiks mūsu centra atvēršana. Es esmu ļoti priecīga par to, ka telpas tiešām ir ļoti plašas, pietiks vietas gan bērnu sagatavošanai skolai, gan pieaugušo apmācībai. Mans sapnis ir izveidot sieviešu vokālo ansambli, kas atdzīvinās vecās čigānu dziesmas. Strādāsim arī ar jauniešiem – mācīsim viņiem elementāras kultūras un laipnības prasmes, lai pēc tam sūtītu uz pulciņiem un sporta nodarbībām.

Kad būs centra atvēršana?
– Šis jautājums vēl tiek saskaņots, jo pie mums pošas daudz viesu. Par savu dalību centra atvēršanas pasākumā jau ir paziņojis Lielbritānijas vēstnieks Latvijā. Viņš bija pie mums Ventspilī pagājušajā gadā. Gaidām ciemos pārstāvjus no Kultūras ministrijas un Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkla, ceru, ka arī romu mediatori no citām pilsētām varēs atbraukt pie mums.

Cik romu mediatoru ir Latvijā?

– Seši. Mēs strādājam projektā, ko administrē Kultūras ministrija. Katrā pilsētā mediatora darbam ir sava specifika. Mana specifika ir tāda, ka es strādāju ar visiem jautājumiem, kas saistīti ar palīdzības sniegšanu romu ģimenēm, – sociālajiem, juridiskajiem, saimnieciskajiem, veselības.

Vai jūtat, ka romu vidē jūs ciena?

– Ja viņi neredzētu reālus rezultātus un nesaņemtu reālu palīdzību, iespējams, būtu citādāk. Es tomēr esmu palīdzējusi 23 romu ģimenēm saņemt dzīvokļus. Tagad palīdzu noformēt invaliditāti bērniem no trim ģimenēm, lai tās arī varētu saņemt mitekli. Palīdzu saņemt atpakaļ naudu, ko tiesu izpildītāji, pārkāpjot likumdošanas aktus, noņem no viņu kontiem. Palīdzu ar romu bērnu apmācību skolās. Nākas risināt arī daudzus sadzīviskus jautājumus. Man reizēm zvana mūsu sievietes un prasa: kas šodien par dienu, kāds datums? Var piezvanīt arī naktī, lai paziņotu, ka Fabrikas ielā 2a notiek kautiņš. Romu intereses nākas aizstāvēt visdažādākajās dzīves situācijās. Vārdu sakot, dzīvoju viņu dzīvi. Vienkārši viņiem vairāk nav neviena cita, kas palīdzētu. Man kā šīs pašas tautības pārstāvei ir vieglāk ar viņiem kontaktēties, viņi man vairāk uzticas.