Uzskatu sadursmes diena

Policija nav informācijas par iespējamajām nekārtībām, apliecināja Ventspils iecirkņa Kārtības policijas priekšnieks Ojārs Blokmanis, tomēr, ņemot vērā  sabiedrības divējādo attieksmi pret 16. martu, zināma piesardzība par ļaunu nenāks. Mūspusē – gan pilsētā, gan novadā – ir aptuveni 25 leģionāri, kas apvienojušies Nacionālo karavīru biedrībā, un daļa no viņiem šodien piedalīsies cīņubiedru atceres pasākumā Lestenē.

Gājiens Ventspilī, skaidro Nacionālo karavīru biedrības Ventspils nodaļas vadītājs Juris Aulmanis, nenotiek vairāku iemeslu dēļ – gan tāpēc, ka leģionāri ir veci vīri, kas nespēj mērot lielus attālumus, gan tādēļ, ka pilsētā nav leģiona karavīru atcerei piemērotas vietas: «Baltais krusts  tomēr domāts citiem mērķiem, tas nav saistīts ar leģionāriem, savukārt Lestenes Brāļu kapos apbedīti arī leģionāri.»

Gājienu rīkošanai, spriež Aulmanis, vairāk piemērots 11. novembris, jo vēsturiskā kontekstā 16. martam ir šaurāka nozīme. Savukārt Krievu biedrības Latvijā Ventspils nodaļas vadītājs Igors Sazanovs pievērš uzmanību datuma politizācijai: «Ja nav gājiena, nav provokāciju no abām pusēm, jo esmu drošs – ja būtu gājiens, būtu arī provokācijas, kas izdevīgas dažādiem politiskiem spēkiem.»

Leģionāriem, pēc Sazanova teiktā, nevajadzētu lepoties ar paveikto Otrā pasaules kara laikā, jo «leģionāri bija Hitlera pusē, bet viņu Ninbergas tiesa apsūdzēja smagos noziegumus pret cilvēci.»

Aulmanis Sazanova teikto komentē šādi: «Jāsaprot, ka vācieties toreiz bija mūsu atbrīvotājs no sarkanā mēra, turklāt Ninbergas tiesa netiesāja leģionārus un viņi nebija SS – ar rasu tīrību pārņemtie vācieši to nemaz nebūtu pieļāvuši!»

Aulmanis ar nožēlu atzīst, ka jaunības dēļ nav bijis leģionā, lai gan labprāt būtu gribējis būt to vīru vidū, kas savā prātā cīnījās par Latvijas brīvību. Sazanovs to saredz citādi, viņaprāt, latvieši tādējādi izvēlējās starp ļauno un ļoti ļauno, bet mūsdienās ar kara laikā piedzīvoto, karojot vāciešu pusē, lielīties nevajadzētu. Bet – četrdesmitajos gados vēstures rats bija tik skarbs, ka ģimenē, kurā dzīvoja trīs brāļi, viens aizgāja mežabrāļos, otrs bija deportētājs, trešais tika deportēts – tāpat kā slavenās somu rakstnieces Sofi Oksanenas dzimtā.