Vienmēr smaidīgais autobusa šoferis
Igors Martinsons par autobusa vadītāju pašvaldības SIA Ventspils reiss strādā kopš vasaras vidus. Lai arī uzņēmumā nostrādātais laiks vēl ir pavisam neliels, daudzi pasažieri viņu jau ir novērtējuši. Igors vienmēr smaida un laipni sagaida ikvienu braucēju.
To, ka Igors ir neparasti smaidīgs un ļoti atsaucīgs, pamanījuši daudzi regulāri un varbūt ne tik regulāri mikroautobusu braucēji Ventspilī. Esot pie stūres, proti, darbā, Igora noskaņojums vienmēr ir pozitīvs. Viņš laipni sasveicinās un atvadās no ikviena braucēja. Protams, daudziem pasažieriem ir radusies neviltota interese par to, kā Igoram izdodas saglabāt tādu dzīvesprieku.
Ventspilnieks Igors ir uzaudzis daudzbērnu ģimenē – viņam ir vēl divi vecāki brāļi. «Lai arī esmu jaunākais savā ģimenē un agrāk man šķita, ka šī pozīcija nav tā labākā, jo brāļi jau daudz ko bija paguvuši izdarīt, kamēr es vēl tikai sāku, taču vienā lietā noteikti esmu apsteidzis savus brāļus – esmu izsities autovadītāju tiesību ziņā,» savu stāstījumu uzsāk Igors. Interese par šoferēšanu nākusi pakāpeniski, nav bijis tā, ka no bērnības būtu bijusi milzīga aizraušanās ar dzelžiem un braukšanu. Pirms darba Ventspils reisā Igors piecus gadus nostrādājis Ventspils uzņēmumā Bucher Municipal par metinātāju. Vienā jaukā dienā Igoram ienākusi prātā doma, ka vajadzētu nokārtot vēl papildu braukšanas kategorijas līdztekus jau esošajai B kategorijai. «Aprunājos ar vecākiem, un viņi atbalstīja manu nodomu, teica, lai tik darot,» turpina Igors. Un tā nu Igors arī īstenojis savu ieceri. Reiz Igora draugs, ieraudzījis Ventas Balsī sludinājumu, kurā autobusu vadītāji aicināti pieteikties darbam Ventspils reisā, nosūtījis uzņēmumam Igora CV. «Pēc nedēļas saņēmu no Ventspils reisa uzaicinājumu ierasties uz pārrunām. Veiksmīgi izturēju visus braukšanas pārbaudījumus un kļuvu par mikroautobusa šoferi,» stāsta Igors, kurš, starp citu, arī sarunas laikā visu laiku smaida un rada priekšstatu, ka viņam dzīvē nav problēmu, un, ja arī kāda ir, tad ar smaidu viegli tās var atrisināt. Igors vēl piebilst, ka labprāt gribētu vadīt arī lielos autobusus, taču saprot, ka sevi ir jāpierāda, lai to darītu.
Gados jaunais šoferis neslēpj, ka vairāki kolēģi viņu ir brīdinājuši, ka smaids viņa sejā un vēlme sasveicināties ar ikvienu pasažieri varētu ar laiku zust, jo viņš pieradīšot pie braucējiem, savukārt braucēji pie viņa, un tad, iespējams, iestāsies rutīna. Pagaidām Igors joprojām brauc pa pilsētas ielām ar prieku un nejūt, ka braucēji būtu naidīgi vai negatīvi pret viņu noskaņoti. «Es ar savu smaidu, savu laipnību parādu, ka nevajag būt īgniem un dusmīgiem. Ir bijušas situācijas, kad braucējs nav labā omā un teju vai dusmojas uz mani par to, ka es visu laiku smaidu, bet vēlāk arī visdusmīgāko cilvēku smaids spēj atbruņot un viņš ir pat gatavs atvainoties par to, ka bijis sliktā omā. Esmu ļoti priecīgs, ka laipnība ņem virsroku, un man ļoti gribas ticēt tam, ka tas, kurš smaida, arī ilgāk dzīvo,» sirsnīgi iesmejoties, bilst Igors.
Reiz Igors nolēmis paeksperimentēt, vēloties uzzināt, cik daudz maršrutnieka pasažieru atņems viņa sveicienu. Secinājums nebija pārāk priecīgs: vecākās paaudzes cilvēku daudzreiz mazāk sveicinājušies nekā jaunieši. «Daudzi ir tik pārsteigti par manu sveicienu, ka viņi apjūk, aizdomīgi raugās uz mani, vai tik es kaut ko no viņiem nevēlos,» nosaka šoferis.
Izmantojot izdevību, Igors vēlas paust pateicību Ventspils reisa kolektīvam, ar kuru viņam ļoti ātri izdevies atrast kopīgu valodu un kas vienmēr ir ļoti atsaucīgs. Sarunas izskaņā dzīvespriecīgais ventspilnieks nosaka, ka viņš jau patiesībā esot tāds netipisks šoferis, jo daudzus šokē ne tikai tas, ka viņš visu laiku smaida, bet arī fakts, ka viņš brauc ar zeķēm. Uzsākot savu maiņu, Igors iekāpj mikroautobusā un novelk apavus. «Man ir savs paklājiņš, un man patīk, ka darbā varu justies kā mājās. Ziemas sezonā uzvelku vilnas zeķes, lai nesaltu kājas,» saka Igors, aicinot pasažierus nekad neskopoties ar labiem vārdiem šoferīšiem, kas ikdienā veic ļoti atbildīgu darbu.
Apmaksāta informācija.














Komentāri (22)
Un Rasma ir pirmais piemērs ka ja kāds smaida tad jācenšas to nodzēst vienalga ar kādām metodēm, Rasma pasmaidi pati un negribēsies pukstēt tik daudz
Prieks, ka jauns smaidīgs šoferis, lai turās tas smaids ilgi.
Ne jau vienmēr tajos šoferos vainas, lielākā vaina ir pasažieros kuri katru dienu uzbrauc šoferim ka kaut kas nepatīk ar kaut ko neapmierināti, speciāli izprovocē šoferi, kā šajā laikā, kad jāliek maskas, bieži pasažieri domā, ka šoferis do izdomājis un ko viņš izdarīs ja nelikšu utt. Mūsu sabiedrība vienmēr bijusi drūma un tāda būs, ja kāds iedomāsies smaidīt, tad tas ir ārpus rāmjiem tam smaids jānodzēš un tad mums ir labi. Vairāk pašiem jādomā labas domas un jāsmaida un neaizmirstiet šoferīšiem pateikt labdien un paldies par darbu, viņi to ir pelnījuši.
Jāsaka, ka Reisam, salīdzinoši ar citiem pārvadātājiem, ir tiešām laipni un smaidīgi šoferi, un tas mani, kā pasažieri arī aicina būt laipnāku, pat drūmā dienā, vai pēc smagas darba dienas! Ja mani sagaida ar laipnu "Labdien!" arī man gribas pateikt Labdien! Paldies! un Uz redzēšanos! Prieks par šādiem šoferiem!
Saka jau, ja dari to, kas Tev patīk, tad viss izdodas. :)
Atbilde Annelei:
komentārā iekļautā informācija ir neprecīza, jo komisijas maksu par biļešu iegādi iepriekšpārdošanā iekasē arī citās autoostās, tajā skaitā, Rīgā un Liepājā, Talsos, Preiļos, Jelagvā u.c.. Atšķiras tikai metodika, pēc kādas šo maksu piemēro. Piemēram, Liepājas autoostā komisijas maksa netiek piemērota tajos maršrutos, ko apkalpo “Liepājas autobusu parks”, bet, iegādājoties biļeti uz cita pārvadātāja apkalpotu maršrutu, par to jāmaksā. Rezervējot biļeti Rīgas autoostas pakalpojumu koordinācijas centrā, komisijas maksa noteikta 0.40 EUR, un, ja to dara pa telefonu, tad jāmaksā ne tikai par biļetes rezervāciju, bet arī par telefona zvanu.
Atbilde Spēlei: pateicamies par informāciju. Minētie jautājumi par pieklājību un satiksmes drošību tiks atgādināti tuvākajā autobusu vadītāju sapulcē .
Krustmāteiflorencei.
KAM TU, VECĀ ROZĪN, IR VAJADZĪG?!!!
I appreciate Igors as an English speaker that he speaks English to me when I board the bus and is able to answer questions.
Smaidā ir spēks...
Ta viš Bucherā ar vislaik smaidīj, paceļ metinātāj mask un smaid :):):)
Tiešām novēlu šim šoferītim arī turpmāk palikt tikpat pozitīvam un jaukam!Tomēr arī dažiem ilgāk strādājošiem kolēģiem,piemēram,Viktoram un Vairim,derētu vismaz *labdien* iemācīties pateikt.Es saprotu,ka gan jau tie pasažieri ar laiku ir līdz kaklam,bet nu tomēr,ja es,iekāpjot mikriņā,padodu labdienu,tad būtu tikai pieklājīgi arī atbildēt,it īpaši no vīrieša puses...
Un par to drošo braukšanu runājot.Braucu ar mikriņu katru dienu pa divām reizēm un ko redzu-pie skolām reti kurš ievēro 30km/h, ir šoferi,kuri parbrauc krustojumu pie sarkanās gaismas(šoferis Modris iespējams atceras novembra sākumā piektdienas rītu,kad gandrīz izraisīja avāriju krustojumā pie b/d Saulīte).Saprotu ,ka šoferiem ir noteikts laiks ,kurā jāiekļaujas braucot no punkta A līdz punktam B,tomēr man kā pasažierim tas neinteresē.Man ir svarīgi droši nokļūt savā galapunktā.