Ārēji kluso Puzes pamatskolas pedagoģi ANDU LEJNIECI droši var salīdzināt ar mazu cinīti, kas lēni un apdomīgi gāž lielu vezumu.

Būdama ienācēja, Anda, dzīvojot mūsu novadā piecus gadus, ātri pratusi kļūt par savējo, jo viņai nav vienalga, kas notiek Puzē. Lai bērniem un pieaugušajiem dzīve pagastā būtu krāšņāka un interesantāka, skolotāja īstenojusi vairākus projektus. Izveidots arī amatniecības centrs.

 

Anda, kāpēc jūs esat skolotāja?

– Par šo profesiju sapņoju kopš bērnības, kad pati apmeklēju dārziņu. Ar prieku vēroju, kā audzinātājas māca bērnus, viss, ko viņas darīja, man šķita tuvi un saprotami. Mazotnē auklēju arī kaimiņu mazuļus, tā pakāpeniski nonākot līdz atziņai, ka jākļūst par skolotāju. Pēc pedagoģiskās skolas beigšanas strādāju bērnunamā Ogres rajonā, vēlāk atgriezos Mālpilī, kur dzīvoja mana ģimene, un iekārtojos bērnudārzā, bet, kad iepazinos ar savu draugu no Ventspils puses, sāku dzīvot un strādāt Puzē. Mēs ar talantīgo un daudzpusīgo kolēģi Sanitu te mācām 5- un 6-gadīgos bērnus.

Bērnunamā laikam ieguvāt pamatīgu rūdījumu?

– Zinot, kā daudziem audzēkņiem gāja ģimenēs, sapratu, ka bērnunamā viņiem ir krietni cilvēciskāki dzīves apstākļi. Tad labāk, lai bērns izaug vidē, kurā nav alkohola un vardarbības. No otras puses, kā esmu ievērojusi, bērnunamu audzēkņi vairāk izmanto visatļautību, lai gan tā raksturīga arī ģimenē augušajiem.

Visu interviju lasiet šodienas laikrakstā „Ventas Balss”!

Lasi vēl

Komentāri (0)

Pievieno komentāru:

Lai komentētu šo rakstu, lūdzam vispirms autorizēties: