Bērēs samazinās pavadītāju skaits

 Sākumā Ingai bijis grūti pieņemt faktu, ka kapsētā drīkst skaļi grabināties, vedot ķerru: «Man bija mācīts, ka šādās vietās jābūt klusumam, bet strādājot no trokšņiem izvairīties nevar. Pieņemot piedāvājumu strādāt par uzraudzi, vairāk raizējos, kā sapratīšos ar dzīvajiem – ar sērojošajiem piederīgajiem.»

Parasti aizgājēju tuvinieki pie Ingas vēršas ar lūgumu ierādīt kapavietu, uzraudze izstāsta arī par iespējām izmantot saldētavu, kurā ir 15 vietas un tiek uzturēta -2° temperatūra, un sakārto sēru zāli. Vēsturiski Meža kapos ir 10 rajoni, kuros senie apbedījumi mijas ar jaunajiem.

Pat tad, ja ģimenē ir vairāki dzimtas kapi, piemēram, no sievas un vīra puses, Ingas klātbūtnē lieli ķīviņi par to, kur guldīt aizgājēju, parasti nerodas: «Kapa vietu ierādām bez maksas – arī tad, ja kāds vēlas pie reizes rezervēt vietu vēl dzīvajiem piederīgajiem. Vienlaikus var aizņemt četras vietas, vairāk gan ne. Cilvēki labprāt izmanto šādu iespēju.»

Kad sēru zālē notiek ceremonija, Inga cenšas neklausīties, ko stāsta aplasītājs vai mācītājs (pēdējā laikā garīdznieki biežāk izvada aizgājējus). Tā vieglāk izturēt skumjas, kas pārņem, kad atkal viens cilvēks jāgulda zemes klēpī. Uzraudzei vienmēr pa rokai ir ožamais spirts un validols, jo palaikam kādam pavadītājam ir nelabi un nepieciešama palīdzība.

Inga ir neizpratnē par tiem, kas, ienākot kapsētā, neuzskata par vajadzīgu izslēgt vai pieklusināt mobilos telefonus. Tad gadās pat tā, ka sēru zālē vienlaikus skan vairāki treļļi – arī pie nelaiķa galvgaļa. Pēdējā laikā, visticamāk, spiedīgo materiālo apstākļu dēļ, samazinājies pavadītāju pulks. Vidēji tie ir 20–30 cilvēki, bet tautā mīļotus aizgājējus pavada pat divi trīs simti.

Reizēm pēdējo godu parāda tikai trīs četri cilvēki, tomēr tas ne vienmēr liecina, ka mirušais bijis nešpetnas dabas. Dzīves un nāves līkloči ir neizdibināmi. «Reizēm piederīgie pat nevar atļauties samaksāt sēru ceremonijas vadītājam un zārks uzreiz tiek novietots kapa malā.

Divas reizes gadā Labiekārtošanas kombināta darbinieki apkopj bezpiederīgo apbedījumus – gan tos, kas saglabājušies no pagājušā un aizpagājušā gadsimta, gan nesen izveidotos: «Tos bezpiederīgos, kas nomirst tagad, apglabā uz pašvaldības rēķina. Tiek uzstādīta gan apmalīte, gan norādīts cilvēka vārds un uzvārds.» Garnadži Meža kapos, pēc Ingas teiktā neesot manīti, bet interesi par ziediem un krūmiem izrāda nešpetnie buciņi.  Ziemā viņu lielākais gardums ir rozes un neļķes.             

Uzraudze Inga Bogdanova...