Ar velosipēdu var aizbraukt visur

Uz saruna ģimene ierodas ar velosipēdiem, turklāt Gustava braucamo rotā jau šajā pavasarī par dalību velobraucienā iegūts numurs – pirms nedēļas pedāļi pamīti Kuldīgā. Braukt viņam patīk un spiest to darīt nevienam nevajagot, bet, redzot, kā Gustavs kādā Reņķa dārza līkumā saslīd un nogāžas, Kaspars vien ar smaidu nosaka: «Nu, tas viņam pierasts.» Vizināšanās ar velosipēdiem ir šīs ģimenes ikdiena. «Tā tiešām ir neatņemama mūsu dzīves sastāvdaļa – pēc darba dienas vai brīvdienās vienkārši ņemt un braukt. Pat neko īpaši neplānojot,» stāsta Agnese. Dažkārt viņa ar dēlu ir līdzjutēju lomā, jo Kaspars mēdz piedalīties arī MTB mačos, taču vienmēr arī uz tiem velosipēds ir līdzi visiem. Tie tiek sapucēti, tiklīdz iestājas pavasaris, bet šoziem braucamos pat nav bijis vajadzības tā īsti ieziemot.

Aizraušanās ar velobraukšanu nenākot līdzi no skolas laikiem, bet gan iegūta, domājot, ko tādu pasākt, lai dzīvē būtu vairāk kustību. «Ap 2008. gadu iegādājos jaunu velosipēdu, tad arī sākās tāda aktīvāka braukšana. Protams, tagad daudz izmantojam veloceliņus, bet pirms tam vienkārši likām riteņus uz auto jumta un devāmies meklēt vietas, kur pabraukāties. Tagad vispār ir grēks nebraukt, jo pilsētā izveidota tik laba infrastruktūra. Uz darbu pagaidām vēl nebraucu, bet sāku jau domāt, ka vajadzētu,» stāsta Kaspars.

Tā kā ģimenē ir bērns, kopīgai braukāšanai tiek izvēlēti tie veloceliņi, kas mazāk šķērso ielas. Braucieni notiek Dampeļu virzienā, ap Piedzīvojumu parku vai Enkuru taku un gar Ventmalu. «Esam izbraukājuši arī Būšniekus, kur mums ir dārza mājiņa. Lai nokļūtu pie tās, izmantojam nevis mašīnu, bet riteņus. Arī tad, kad Gustavs vēl pats nebrauca, sēdinājām viņu aizmugurē un braucām,» Agnese aicina pēc iespējas atteikties no braukšanas ar automašīnu. Vispār ventspilniekiem nevajagot daudz domāt un šaubīties, bet izmantot to, kas pilsētā izveidots, jo šādas infrastruktūras velobraucējiem nav nevienā citā Latvijas pilsētā. Lai sāktu braukt, nekāda īpaša saņemšanās nav vajadzīga: jāiegādājas velosipēds – un aiziet! Tā varētu būt arī kā Jaunā gada apņemšanās. Ventspilnieki uz velosipēdiem gan tiešām kāpjot arvien biežāk, turklāt arī uz veloceliņiem veidojas īpaša atmosfēra: «Agrāk teica, ka skrējēji jau cits citu pazīst, bet tagad tas pats sakāms par velobraucējiem. Drīz jau tiešām visi savā starpā sveicināsies,» spriež Agnese. Kaspars gan piebilst, ka ļoti noderētu kāda informatīva kampaņa par to, kā uzvesties uz veloceliņiem, lai gan ar laiku attieksme mainoties.

Agnese, Gustavs un Kaspars labprāt piedalās arī pilsētas velosezonas atklāšanas pasākumos, lai gan pašiem velogads sākas jau krietni agrāk. Protams, patīkamākais ir brauciens pa pilsētas ielām lielā domubiedru kompānijā, kuru izbaudīt plānots arī šogad.